Aleksandrs Mantess jau kopš bērnības uztver cilvēkus mazliet citādi, kā tas ir ierasts. Viņš jūt cilvēku problēmas un pārdzīvojumus, „redz” sižetus no viņu dzīvēm, bet nedz ar pareģošanu, nedz dziedniecību nenodarbojas. Pēc viņa vārdiem tas būtu pārāk egoistiski – celt sevi augstāk par Radītāju. Reiz Aleksandram bijusi iespēja ieskatīties dievišķajās acīs. Tas esot bijis svētīgākais notikums, kas daudz ko viņa dzīvē mainījis.

Viss sākās tā...

"Lai gan man šķiet, ka esmu bijis parasts bērns, biju vienpatis. Nevis vientuļš, bet vienpatis. Man patika būt dabas tuvumā – gan rītos, gan vakaros. Daba man bija kaut kas vairāk kā tikai koki, zāle, putni un zvēri. Mežā, nost no drūzmas, vienmēr esmu juties neizskaidrojami savādāk. Dabīgā vidē nerodas jautājumi – vien atbildes. Tu staigā pa mežu, pieskaries kokiem, rotaļājies ar čiekuriem un tev viss ir skaidrs – pats par sevi saprotams. Atceros, bērnībā runājot ar pieaugušajiem, viņi nereti man jautāja – no kurienes tu to zini? Vai – kas tev to teica? Man nebija atbildes – vienkārši zināju un man šķita, ka to zina visi! Kā, piemēram, to, kad kaimiņu tantes ir palikušas stāvoklī, nevis tikai mazliet pieņēmušās svarā.

Pienāca brīdis, kad pamanīju – ne visi redz un jūt tā kā es. Diezgan agri ievēroju, ka nereti sniedzu atbildi, pirms man cilvēki uzdevuši jautājumu.

Bērnībā man nepatika, ja pret mani izturējās pārspīlēti uzsvērti kā pret bērnu, kas īsti vēl neko nesaprot, uzdodot tukšus jautājumus kā, piemēram, vai klausu mammu, vai ūķinot un raustot aiz mana tuklā bērneļa vaiga. Pirmā persona, kas iegūlusi apzinātā atmiņā, ir lielā māsa. Vispirms savai sejai pāri gultiņas redelēm redzēju tuvojamies uz smilgas savērtas meža zemenītes. Visdrīzāk tikai tagad saprotu, ka tās bija meža zemenes, lai gan pašam šķiet, ka aptvēru to jau toreiz. Ļoti vēlējos smildziņu paņemt un aptaustīt, taču nekādi nespēju to izdarīt, dēļ kā izjutu stipru neapmierinātību - rociņas šķita kā pielīmētas maniem sāniem. Tikai vēlāk sapratu, ka tās bija cieši pietītas ar autiņiem, taču tā ierobežotības un neapmierinātības sajūta, kas liek "plēsties" pēc brīvības, manī saglabājusies joprojām. Esmu dzimis aprīlī, meža zemenes nogatavojas jūlijā, tā ka sanāk, tobrīd man bija kādi trīs, četri mēnesīši. Interesantākais, ka visu, ko māsa sacīja, sapratu. Atceros arī, kā istabā ienāca mamma un teica māsai, lai man nedod odziņas, jo vēl esmu pārāk mazs.

Esmu dzimis Padomju gados, un manas bērnības laiks bija Dieva noliegšanas laiks. Bija tikai partiju vadītāji, kas ielikti Dieva vietā. Arī mūsu ģimenē par šīm tēmām nerunāja. Bet atceros, ka bērnībā sarunājos ar Dievu kā pašu par sevi saprotamu, ar izpratni, ka tieši Viņš ir radījis mani, manus vecākus, visu pasauli.

Tā kā nebiju iepazīstināts ar reliģijām un iešanu baznīcā svētdienās, man sarunas ar Dievu notika draudzīgā gaisotnē. Tieši tāpēc man patika vienpatība, jo, esot prom no cilvēkiem, jutu, ka man līdzās ir patiess draugs, kurš vienmēr atbild, kurš sniedz mieru un gandarījumu. Bet, satiekoties ar cilvēkiem, nereti jutu viņu neapmierinātību un nomāktību. Biju ļoti empātisks. Ievēroju, ka arī tā ir atšķirīga lieta, kas nepiemīt visiem. Man pietika paskatīties uz cilvēku kaut vai no muguras, un uzreiz jutu, kāds ir viņa noskaņojums, kā viņš jūtas, vai viņam kaut kas sāp. Tas mani bieži nogurdināja, jo lielākoties cilvēki savās dzīvēs ir neapmierināti. viņi visu laiku kaut ko vēlas un pēc kaut kā tiecas, nevis dzīvo un bauda, to pašu mežu, čiekurus vai zaķkāpostu ziedlapiņas, kas bērnībā tik ļoti tuvas bija man. Kā tagad atceros - mana bērnības zeme bija īsteni senu un lielu priežu ieskauta, starp kurām auga sūnas, kas viscaur noklātas ar maziem zaķkāpostiņiem, kurus varēja ēst un ar tiem spēlēties. Droši vien tāpēc man ļoti patīk priedes. Arī šobrīd mūsu ģimenes mājiņa ir priežu sila malā.

Nezinu, vai šīs uztveres atšķirības, tā uzreiz ir pamanāmas no malas. Arī es tagad, skatoties uz savu meitiņu, nezinu, vai viņa redz tāpat. Jā, notiek interesantas lietas – viņa sarunājas ar tantēm, kuras mēs ar sievu neredzam, vai arī, kad mammīte stāsta, ka viņai, lūk, šajā vietā sāp puncītis un tas varbūt ir tāpēc, ka mums būs vēl viens bērniņš, meitiņa tajā brīdī paziņo, ka tas nav vis tādēļ, jo brālītis ir otrā pusē. Pilnīgi iespējams, ka katrs bērnībā pasauli redz citādāk. Bet tad pienāk laiks, kad paši sev pārstājam ticēt. Mēs sākam noticēt, ka tas, ko esam redzējuši un jutuši kā pašu par sevi saprotamu, ir tikai blēņas. Mazu bērnu blēņas. Un jāsāk taču beidzot pieaugt...”

Sevi pazaudēju skolā

„Sevis laušanas laiks sākās skolā. Redzot, ka skolā uzdod jautājumus un māca tādas lietas, kuras pirms tam šķita kā pašas par sevi saprotamas, sāku neticēt tam, ko pirms tam zināju. Sāku slēgties ciet. Sāka veidoties apziņa – kā gan to es varu zināt, ja pirms tam neesmu par to mācījies. Padomju laiku skolas sistēma, protams, bija ar saviem plusiem, taču pašā būtībā tās pozīcija bija tāda, ka bērns ir kā balta lapa, kuru skola „apraksta” ar zināšanām, iemācot, kā viss dzīvē notiek patiesībā. Līdz ar to sāku neuzticēties zināšanām, kas bija manī, jo nebija pamatojuma tam, kādēļ visu to zinu. Jutu, kā jūtas citi cilvēki, bet skolā neviens nemācīja, ka tā jābūt un ko ar to darīt. Apziņā sāka veidoties pārslēgšanās. Sāku sevi zaudēt un sāku identificēties ar tām zināšanām, ko māca skolā, un ko sabiedrība no manis gaida.

Skola bija grūtākais dzīves posms. Ja bērnībā līdz kādiem četriem gadiem jutos absolūti laimīgs. Jā, ar saviem kreņķiem, kā jau tas ir visiem bērniem, bet laimīgs. Lielāko laimību deva tas, ka iekšēji viss par pasaules uzbūvi bija skaidrs. Tad nāca skola, sabiedrības ideoloģija, kas uzspieda – viss, kā tev šķiet, ir nepareizi, pareizs ir daudz primitīvāks modelis. Jutos apdalīts.

Man no bērnības ļoti patika rakstīt un komunicēt, bet vecāki teica – tā nav joma, kurā varēšu nopelnīt, lai izdzīvotu. Jādara kaut kas praktiskāks. Sāku iet tēva pēdās. Izmācījos par elektriķi. Tad ieguvu augstāko izglītību enerģētikas specializācijā, kam sekoja pietiekoši labi apmaksāti amati.

Taču tas nebija mans ceļš. Jutos arvien sliktāk un nomāktāk.”

Atgriezt savu paradīzi

„Ja reiz agrāk manā dzīvē ir bijusi šī labasajūta, tad kaut kur tuvumā tai jābūt vēl arvien. Sāku meklēt iemeslus, kādēļ esošo dzīves modeli nevaru pieņemt un jūtos tajā slikti. Bērnībā mani ļoti iedvesmoja kāda mammas daudzkārt lasītā pasaka par zelta zivtiņu un tās piedāvājumu izpildīt trīs vēlēšanās. Domāju, kādēļ gan vajadzīgas veselas trīs vēlēšanās, ja pietiktu tikai ar vienu – lūgt pašam būt par burvi! Ar šīs vienas vēlēšanās piepildīšanos paveras nebeidzamas iespējas izpildīt visas pārējās vēlēšanās. Tā radās mans lielākais bērnības sapnis – izdarīt tā, lai citiem ir labi! Bez filozofiska pieaugušo altruistisma, bet kā pats par sevi saprotams, jo es varu justies labi tikai tad, kad visiem ap mani ir labi. Man bija ļoti liela vēlme, lai cilvēki saprot, kā rīkoties, lai justos labi. Pretstatā tehniskajām zināšanām enerģētikas un inženierijas jomā, par kurām esmu ļoti pateicīgs savam tēvam, jo tās mani sazemējušas, sāku vairāk izzināt cilvēka psihi un uzbūvi. Katru informāciju sevī apstrādājot gan racionāli un filozofiski, gan intuitīvi caur sajūtām. Ja reiz mums Radītājs ir devis prātu, tātad tas ir ārkārtīgi svarīgi. Ja reiz mums Radītājs ir devis sirdi, tātad arī tas ir ārkārtīgi svarīgi. Nevar teikt, ka viens ir svarīgāks par otru. Katrā no mums vismaz sajūtu līmenī mājo atmiņas par Paradīzi. Kādam tā asociējas ar visiem labajiem dzīves notikumiem, bērnību, bet kādam citam ar kaut ko dziļāku. Neskaitāmi filozofi un reliģijas ir pieminējuši Paradīzi pārsvarā kā vietu, no kuras cilvēks ticis Dieva izdzīts par viņa grēkiem. Taču neiedziļinoties lietas būtībā, mēs to sākam uztvert kā kaut ko fatālu un ar mums nesaistītu, vienkārši pasīvi gaidot Dieva apžēlošanos.

Mūs neviens nav dzinis ārā no Paradīzes! Paradīzes jeb svētlaimes stāvoklis ir Sapratne. Dievišķā Sapratne par esību, kurā atrodamies un kuru piedzīvojam katru mirkli. Ar to brīdi, kad to piemirstam un sākam pievērsties lietām, kas mums nav tīkamas, sākam uz tām koncentrēties un izdzīvot tās, mēs savu Paradīzi nomainām pret Elli. Katra cilvēka svarīgākā dzīves misija ir atgriezt savu Paradīzi, kas tikusi zaudēta! Kā to izdarīt? Vispirms saprotot, kādēļ atgadījies tā, ka esmu tur, kur esmu.

Sliktie brīži un notikumi patiesībā mūsu dzīvē ir ļoti svētīgi. Pateicoties tiem, mēs apstājamies un aizdomājamies, ka kaut ko vajag mainīt. Ciešanas parāda, ka ejam nepareizā virzienā. Ciešanas nav tādēļ, lai mēs mocītos, bet gan, lai apstātos, pievērstu tām uzmanību un ietu citā virzienā.

Taču cilvēki ir ļoti ietiepīgi radījumi. Mēs iedomājamies, ka mūsu prāts zina labāk un mūkam no ciešanām. Tā rodas pamats mazohismam, proti, sākam savas ciešanas pieņemt, sākam pie tām pierast un attīstām lielāku noturību pret tām. Sākam pat uzskatīt, ka pasaule ir ciešanu neizbēgama, ka tā ir norma, ka visi cilvēki jau nemaz nevar būt laimīgi. Līdz kļūstam vidēji apātiski, vidēji pelēki, vidēji neapmierināti... Tādi, kā visi...

Katram cilvēkam dota absolūti brīva griba. Paši izvēlamies, vai ejam ciešanu ceļu, vai pieņemam tās, saprotam un sākam iet pretējā virzienā, atgriežoties atpakaļ savā paradīzē.

Man bija vajadzīgi apmēram 20 gadi, lai noticētu šī fenomena spēkam. Lai noticētu tam, ka tas tiešām strādā, man vajadzēja autoritatīvi pabarot savu prātu. Piemēram, daudziem ir zināms fakts Svētajos rakstos, ka Jēzus Kristus staigāja pa ūdens virsmu. Mūsdienās zinātnieki sāk pierādīt to, ka ūdens virsmas spraigums ir atkarīgs no frekvences, kādā tas vibrē. Ja savu iekšējo frekvenci paceļam, tad starojums, kas ir mūsos, ievibrē ūdeni un ūdens virsma paliek tik spraiga, ka varam pa to pārvietoties negrimstot. Esmu tendēts uz racionālo. Kā jau iepriekš minēju, man bija svarīgi pabarot savu prātu. Tieši tas bija visgrūtākais, kam man vajadzējis pārkāpt – atteikties no pilnīgas pakļaušanās savam prātam. Zināšanas, kuras ieguvu sajūtu līmenī, tik un tā gribēju pārbaudīt ar prātu. Jo vairāk pamanīju, ka sajūtas nav melojušas, jo vairāk samazinājās vēlme tērēt laiku prāta barošanai. Bet bieži vien to daru vēl arvien, jo zinu – cilvēki mani neuztvers par pilnu, ja stāstītajā nebūs zinātniskā pamatojuma.”

Paša muļķība kā lielākais dzinējspēks

„Varbūt tas izklausās smieklīgi vai pašironiski, bet tieši mana muļķība ir bijusi tā, kas vedusi mani pa dzīvi, sniedzot svētīgākās atziņas. Ja es agrāk nebūtu bijis tik ietiepīgs, kategorisks vai neizlēmīgs, iespējams, nekad arī nebūtu nonācis līdz neciešamajam dvēseles diskomfortam, kas sakrājās līdz kritiskajai robežai. Taču visam ir vajadzīgs savs laiks. Dvēsele, lai prāts un miesa neaizietu pārāk tālu no sava patiesā aicinājuma, katru reizi nogriež enerģiju, kad dodamies prom no sevis. Tad sākam slimot, mums trūkst līdzekļu vai piemeklē vēl citas ķibeles. Savā gadījumā pat neieklausījos, ka man sāk trūkt enerģijas. Spītīgi, varētu pat teikt – mazohistiski – turpināju iet pretējā virzienā, līdz tikai pēc krietna laika sapratu, ka tas ir nepareizi. Man bija nepareiza attieksme pret dzīvi, pret līdzcilvēkiem, bet pirmkārt, pašam pret sevi. Sajūtu līmenī katrs jūt, kas ir tās lietas, kas viņam ir patīkamas, kas iedvesmo un rada prieku. Bet pienāk brīdis, kad piekrītam citu spiedienam no malas un aizejam prom no sava dzīves aicinājuma. Vai gluži pretēji – noturamies pretī citu spiedienam. Manā gadījumā es ietiepīgi pieņēmu citu aicinājumu par savu esam un devos prom no savas sirsniņas. Ilgstoši mēģināju pierādīt gan sev, gan citiem, ka tieši šis ceļš ir mans pareizākais. Pateicoties lielākajām ciešanām, kas ienāca manā dzīvē, tiku pilnībā salauzts. Nolauzts uz ceļiem. Vīrieši pēc savas būtības ir ietiepīgāki, viņiem grūtāk pieņemt ko jaunu. Viņi bieži vien mēģina cīnīties līdz pēdējam, un neatzīst savu nepareizo rīcību sava augsti uzpūstā ego vai citu faktoru dēļ. Līdz brīdim, kad tiek nolauzti pilnīgi gar zemi, kad ir pilnīga katarse, un nāk sapratne, ka tālāk vairs nav kurp iet. Nerunāšu caur puķēm, bet negribu arī pārāk aizrauties šajā stāstā – esmu piedzīvojis to brīdi, kad dzīve tūlīt var aprauties. Tieši tas brīdis bija svētīgākais. Sāku novērtēt, ka tūlīt, tūlīt zudīs viss, ko līdz šim nemaz nenovērtēju. Izmainījās mana vērtību skala. Tā veidojās nevis, izejot no sevis, bet atpakaļ pie sevis.

Man vairs nebija svarīgi, ko citi par mani padomās, bet sāka palikt svarīgi, kādēļ esmu šeit, kā jūtos, ko vēlos piedzīvot. Jā, manā dzīvē bijis tāds posms, kad viss ticis salauzts un pateicoties kuram, sapratu, ka līdz šim gāju citā virzienā. Tas nebija sods no augšas.

Tas bija pats, pats svētīgākais, kas ar mani noticis. Ja tā nebūtu, varbūt vēl ilgus gadu desmitus būtu mocījies un ļāvis savai dzīvei izpausties pusjēlā neapmierinātībā.

Cilvēku stāstījumi, kas piedzīvojuši tā saucamo klīnisko nāvi, bieži atšķiras, taču gandrīz visi kā viens apliecina, ka šis notikums ir pašos pamatos izmainījis viņu attieksmi pret dzīvi. Manā gadījumā brīdī, kad apstājās sirds, redzēju neaprakstāmi skaistas dievišķas acis. Tādas acis, kurās ieskatoties, iestājās milzīgs miers, siltums un dziļa sapratne, ka tās zina pilnīgi visu un bez vārdiem sniedz atbildes pilnīgi uz visu. Lai gan šī vīzija ilga vien acumirkli, mans datu apstrādes aparāts – prāts – šķita, ka tūdaļ eksplodēs, tik strauji saņemot visas atbildes, kas bija krājušās dzīves laikā. Pēc šīs mirkļa pieredzes, kas šķita kā izdzīvota mūžība, mani pārņēma vienlaicīgi miers, prieks un dziļa parāda sajūta. Šķita, ka neesmu pelnījis šo savā sirdī nupat ielijušo milzīgo mīlestību un gandarījumu, jo pārsvarā dzīvoju neapmierinātībā un nepateicībā. Taču tad pēkšņi gribēju kliegt un saukt: „Hei, nu es saprotu, cik dzīve ir fantastiska!” Jutu, ka man ir iedots kaut kas neizsakāmi vērtīgs kredītā. Tikai sekundes daļu ieskatoties šajās acīs, kuras saucu par Dievišķajām acīm, nu šķiet, nepietiks pat ar simt gadiem, lai atdotu šo mīlestības un gudrības parādu. Es pat zinu, ka neatdošu, jo tas nemaz nav iespējams.

Dievs ir tāda mīlestība, kas neko negaida atpakaļ. Manī vienkārši ir vēlme atrasties šajā stāvoklī, cik vien apzināti ilgstoši iespējams, lai tādējādi kaut ar kripatiņu pateiktos šai radošajai Būtnei, kas ļāva man piedzīvot ko tādu!

Protams, ir brīži dzīvē, kad apzinātībai zūd modrība un atgriežas aizmirstība, bet tad sev atgādinu šīs redzētās un izjustās dievišķās acis.
Tieši šis krīzes moments manā dzīvē ir bijis vissvarīgākais, kurš man iemācīja paskatīties uz negatīvajiem notikumiem pavisam no citas puses. Palīdzēja saprast to nozīmi un mācību.Tolaik man bija veselības problēmas ar sirsniņu. Strādāju par projektētāju ļoti stresainā un atbildīgā darba vidē, paralēli studējot universitātē. Un visu savu neapmierinātību, apspiestību un smagumu krāju sirdī, no tās izspiežot mīlestību, kas arī ir galvenais iemesls, kādēļ sirds neizturēja.”

No projektētāja par biznesa kouču

„Neskatoties uz savu vienpaša dabu, man vienmēr ir paticis komunicēt ar cilvēkiem. To, ar ko šobrīd nodarbojos, nevar saukt par konsultēšanu. Drīzāk to sauktu par cilvēku izzināšanu. Arī vērot un izprast cilvēkus man ļoti paticis vienmēr. Manī ir apziņa, ka ikviens sastaptais cilvēks atspoguļo kādu manis paša daļu. Ja tas ir kas jauks un iepriecinošs – tā ir kā mana balva. Bet, ja kas traucējošs un bremzējošs - tas ir mans pienākums to vispirms izprast un izstrādāt sevī. Mana atbildība ir nevis cilvēku „salabot un palaist”, bet izprast, kas manī ir tāds, kādēļ mēs satikāmies. Šis cilvēks ar savu problēmu, nesapratni vai slimību manī to tikai atspoguļo. Ja to paveicu svētīgi un ar pilnu atdevi, notiek mijiedarbība, un arī otram cilvēkam atgriežas apgaismība, kā tālāk jārīkojas.

Lielāko daļu sava apzinātā laika jūtos laimīgs, bet vēl pagaidām neesmu tik pilnīgs, lai šo apzināto laimi izjustu 24 stundas no vietas. Arī es ik pa laikam pakļaujos provokācijām, kā jebkurš cilvēks, un atkal cenšos atgriezties pie savas apzinātības, cik vien ātri iespējams, lai savu tumsonību nevairotu citos. Katra diena ir citāda. Pēdējā laikā sāku sevi vairāk disciplinēt. Savu prātu nostādu tā, lai ietu nevis tā pavadā, bet tas kalpotu man kā perfekts Radītāja dots instruments. Ja prātam ļausim pilnu izpausmes vaļu, tas var mūs aizvest pretējā virzienā. Prāts darīs visu, lai tikai apmierinātu savas vajadzības – nodarbojoties vien ar sevis izklaidēšanu.

Kā piemērs iz dzīves ir prokrastinācija, jeb regulāra novēršanās no tiešām svarīgām lietām, izklaides vārdā – „sērfojot” internetā, čatojot ar paziņām, izdzerot n-to kafiju no rīta, un nekādi nespējot pieķerties darbam. Pateicoties šai sapratnei, sāku sevi disciplinēt.

Regulāri ceļos piecos no rīta. Pavingroju, kas ir svarīgi, lai smadzenēs veidotos dopamīns jeb laimes hormons, kā arī dod mundrumu un laimības sajūtu jau no paša rīta. Interesanti, ka ilgu laiku pats sev esmu atrunājies, ka pēc organisma iekšējā bioritma esmu pūce. Tieši šis laiks pagāja roku rokā ar lielāko dzīves neapmierinātības un vilšanās periodu. Pašlaik apzinos – jo vairāk iegrožoju instrumentus, kas man doti, lai izmantotu tos savā labā, nevis pakļautos tiem, jo vairāk tas man sniedz enerģiju. Darot to apzināti, izdodas fantastiskas lietas, kas palīdz sevi pietuvināt nākamajam mērķim. Bet gribu piebilst – ja mēs dzīvojam tikai mērķiem, mēs zaudējam šeit un tagad sajūtu. Svarīgāks par pašu mērķi ir apziņas stāvoklis ceļā uz mērķi. Dzīvojot šeit un tagad mirklī, laiks izzūd. Laikā dzīvo prāts, kurš mājo vai nu pagātnē, vai nākotnē, bet gandrīz nekad tagadnē.”

Iedvesmas avots – mana ģimene

„Ar sievu pirmo reizi tikāmies vēl Kandavas tehnikumā, kurā kopā mācījāmies, taču tad mūsu ceļi krustojās ļoti reti. Pēc dažiem gadiem, kad tehnikumā bija salidojums, uz to vedu arī savu kaimiņieni – šī paša tehnikuma absolventi. Ierodoties uz vietas, viņa meklēja kādu savu kursabiedreni. Citu meiteņu pulkā man acīs krita kāda meitene, kuru tobrīd redzēju vien no aizmugures. Laikam kā vīrietis pirmais, ko viņā pamanīju, bija svītrainās biksēs tērptais dibens. Pat meiteni īsti nepazīstot, savai kaimiņienei kā joka pēc teicu, redz, kur viņa ir. Un tā tiešām bija viņa! Mūsu ceļi gan pēc salidojuma atkal šķīrās. Bet mēs sazvanījāmies. Tad satikāmies. Tuvināšanās vienam pie otra notika diezgan smagi, jo abi iepazināmies klasiskos vecpuišu un vecmeitu vecumos – tuvu pie trīsdesmit, kad otru cilvēku sevis izveidotajā pasaulītē ielaist sāk palikt grūti. Mēs ļoti prātīgi gājām kopā, līdz sagājāmies pavisam.

Esam piestrīķējušies, sastrīķējušies, paķildojušies, atkal salabuši. Visādas jaukas lietas dzīvē notikušas. Pašas jaukākās – mūsu atvasītes.

Mana ģimene ir mans iedvesmas avots. Vīrietim pats svarīgākais ir, lai viņa sievietes ir laimīgas. To zinu ne tikai no vēdiskās mācības, bet arī pēc savām sajūtām. Strādājot man ir ļoti svarīga sajūta – māju sajūta, kad jūtu, ka mājiniekiem viss ir kārtībā. Vēdās minēts, ka vīriešiem būtiskākais enerģijas avots ir viņa sievietes labklājība un labsajūta. Mūsdienās daudzas sievietes to nesaprot. Viņas izvēlas kopā ar vīrieti vai atsevišķi veidot karjeru. Rezultātā var izveidoties situācija, kad abi ģimenē daudz strādā un pat pelna, bet laimes nav.

Sievietei saskaņā ar savu dabu, mājās jājūtas labi, jāpilnveido šī vide caur savu pašizpausmi. Viņas dzīvesprieks partnerim sniedz galveno enerģiju, lai tas, savukārt, varētu apgādāt ģimeni un nodrošināt savu sievieti ar izpausmes telpu. Mūsdienu sievietes bieži nesaprot šo fenomenu. Laimīga, savā vidē izpaudusies sieviete ir nevis sēdētāja vīram uz kakla, bet gan viņa lielākais enerģijas avots. Bez šīs sievietes enerģijas vīrietim ir ļoti grūti realizēties materiālajā pasaulē. Tas ir sievietes pamata darbs un pienākums – justies labi!”

Kintija Bulava, www.atmodinisirdi.lv
Foto: no Aleksandra Mantesa personīgā arhīva draugiem.lv