Par savas dzīves pagrieziena punktu Evita Maurmane uzskata 30. dzīves gadu. Tad sākās viņas Dvēseles tumšā nakts, kad mēneša vecumā mira viņas dēliņš. Savā ziņā Evita šīs dzīves laikā piedzīvojusi savu pārdzimšanu. Pašlaik, 35 gadu vecumā, Evita jūtas laimīga, jo piepilda savu dzīvi ar sāta sajūtu: strādā pie savas otrās grāmatas izdošanas, dzīvo tuvāk dabai, un ar savām pirts un dabas zināšanām palīdz citiem cilvēkiem. Tiesa, uz brīdi no pirts lietām šobrīd viņa paņēmusi pauzi, jo rudenī viņa gaida ģimenes pieaugumu.

 
Tu šobrīd jūties laimīga?
Ko saprotam ar vārdu laime? Ir mazie laimes mirkļi, kas veido lielo piepildījuma sajūtu vai gandarījumu. Man laimes izjūta saistās ar to, vai jūtu no savas dzīves sātu. Vai jūtu, ka dzīvoju pilnasinīgu dzīvi, izbaudot dzīves krāsas un garšas. Ja tā to formulēju arī pašlaik, tad, jā, es jūtos laimīga. Mana dzīve ir piesātināta ar krāsām, dažādiem notikumiem un sajūtām. Gadās arī brīži, kad ilgstoši ir vienveidīgs stāvoklis un, šķiet, it kā nekas nenotiek, bet patiesībā arī šajos nesteidzīgajos, it kā vienveidīgajos brīžos, liekas mazie dzīves puzles gabaliņi. Kad noteikta bilde jau gandrīz izveidota, notiek lielie pagriezieni, ne vienmēr gludi un viegli, bet man tie ir svarīgi, jo tad notiek attīstība.

Kā jūties brīžos, kad notiek šie dzīves pagriezieni?
Pēdējā laikā tie jau ir kļuvuši mierīgāki. Pirms kāda laika tā nebūt nebija, jo pagriezieni radīja situācijas, par kurām sakām, ka viss jūk un brūk. Tagad šādi brīži ir ātri pārejoši un ātri atgūstu līdzsvaru. Tas ir saistīts ar to, ka esam atgriezušies dzīvot laukos – tuvāk dabai, kā arī ar to, kā es tos uztveru un kā atjaunojos. Ozolniekus es atļaujos saukt par laukiem, jo tuvu ir mežs, pļavas, upes, dīķi. Vispār mēs ar vīru esam no Kurzemes, pēc tam ļoti ilgu laiku bijām rīdzinieki. Ar vīru kopā esam jau 16 gadu. Ir bijuši dažādi dzīves periodi, bet tagad viss sakārtojies tā, ka varam dzīvot ārpus galvaspilsētas burzmas. Atceros, kad pieņēmām šo lēmumu, apkārtējiem bija dažādas domas un viedokļi, bet mēs ar vīru jutām, ka tas ir jādara. Protams, bija mazliet neziņa un nedrošība, kā būs. Rīgā viss bija rokas stiepiena attālumā, viss bija ierasts. Bet te pēkšņi, pārcēlāmies, un mums vajadzīgas divas mašīnas, visu jāsāk plānot citādāk – kā bērnus transportēsim uz skolu vai dārziņu, kā organizēsim ikdienu.

Kā pieņēmāt lēmumu par dzīvošanu laukos?
Bērnu dēļ. Sevis dēļ laikam vēl būtu bijusi gatava paciesties. Pati esmu uzaugusi laukos, Pūņās, tas ir tāds ciemats starp Talsiem un Dundagu. Vīrs uzauga Stendē. Roberts (7 gadi) un Elza (3 gadi) piedzima, kad dzīvojām Rīgā. Visu laiku pie rociņas bija jāved ārā. Man tas likās tik nedabiski. Gribējām, lai mūsu bērni izbauda to pašu, ko mēs ar vīru bērnībā. Lauku brīvību. Kopš dzīvojam Ozolniekos, bērni ir brīvāki un radošāki. Un man pašai ir lielāka iekšējā brīvības sajūta. Esmu par šo iespēju un pavērsienu ļoti pateicīga. Un pateicīga, ka arī šoreiz paklausīju savai sirdsbalsij. Tai vienmēr taisnība.

Pārceļoties uz laukiem, mainīji arī savu nodarbošanos?
Nodarbošanās atnāca jau pirms tam. Lielais pagrieziens notika pēc meitas pirtīžas. Meitas pirtīžas laikā sapratu, ka vēlos nodarboties ar pirts lietām. Pirtīža – tie ir bērna pirmie godi, kurus tradicionāli veic astotajā dzīves dienā. Tā ir svētības lūgšana Dievam un Augstākajiem spēkiem, likteņa likšana, arī saru dzīšana. Kad dzīvoju Rīgā, pirts rituālus vadīju “Brūveros”, bet nu jau ilgu laiku “Gungās”, jo mūsu pašu pirtiņa vēl top. Nesen iegādājāmies savu īpašumu – “Mūrniekus” Ozolnieku novadā, kur top mūsu sēta, māja un pirts (tur jau ir notikušas pirmās saulgriežu svinības un pirmie godi – krustabas, mūsu krustdēlam). Labi, ka ir strādāts ļoti dažādās pirtīs. Tas šobrīd palīdz mūsu pirts radīšanā. Uz pirti dodos apkrāvusies ar mantām, slotiņām, augiem un citām nepieciešamajām lietām. Brīžiem mans prāts uzdeva jautājumus – Kādēļ tu to dari? Kam tev tas ir vajadzīgs? Bet es tam neklausīju un tikai turpināju. Esmu šajā procesā laimīga. Tāpēc arī to daru un izbaudu. Ozolniekos visapkārt ir meži un pļavas, vairs nav tālu jābrauc, lai sasietu slotiņas un salasītu augus. Tajā gadā, kad piedzima Elza, jūnijā es vadīju pirmo vasaras saulgriežu pirts rituālu. Biju uzaicinājusi trīs draudzenes, bet atbrauca 13 meitenes. Kopš tā laika organizēju un vadu kopā ar vīru Jāni visus saulgriežu pirts rituālus sev un saviem domubiedriem. (Jānis pirts zinības apguva “Lielzemenēs”. Viņam tas ir hobijs. Ikdienā viņš strādā savā uzņēmumā.) Protams, notiek arī dzimšanas dienu pirts rituāli, pāru rituāli u.c. Pirtīžu gan vēl neesmu atļāvusies vadīt, kaut gan pieprasījums ir bijis. Tā ir ļoti liela atbildība. Vēl daudz jāmācās. Cilvēki ir tik dažādi un unikāli, ka katrs pirts rituāls atklāj ko jaunu, liek meklēt un izzināt.

Ja par citām lietām savā dzīvē esmu šaubījusies, tad par pirti man nebija ne mazāko šaubu, ka es varētu darīt kaut ko nepareizi. Vienā mirklī vienkārši sāku darīt. Pati pirti sāku iepazīt ar enerģētisko pirts rituālu, vēlāk iepazinu latvisko pirts rituālu (pirmo reizi pie Jura Batņas). Tas piedzīvojums bija kā atgriezties mājās vai kādā ļoti mīļā bērnības vietā.

Tāda bija tā pirmreizējā sajūta. Par saviem skolotājiem uzskatu Valdu Vītolu un Juri Batņu, jo tieši caur viņiem atgriezos pie kādas savas ļoti būtiskas Dvēseles daļas. Tā es eju pa dzīvi, atkal un atkal atgriežoties pie sevis un savas dziļākās būtības.

Es jau gadu vadīju pirts rituālus, bet man nebija sertifikāta. Pie manis nāca draudzenes un draudzeņu draudzenes. Man prasīja, kur iemācījos pirts zinības. Sākumā no šī jautājuma mulsu. Šobrīd saku, ka šīs zināšanas man ir no Dieva vai arī ka es tās atcerējos no iepriekšējām dzīvēm. Esmu to lietu jau darījusi. Protams, daudz lasu un apgūstu pieredzi no citiem pirtniekiem.

Man dzīvē ir problēmas ar iekļaušanos standartos un sistēmā. Ja man tajos jāiekļaujas, tad manī viss aizveras, es it kā sarūku un neizmantoju visu savu potenciālu.

Vienā brīdī sevi šaustīju par to, ka pirtī daru daudz ko atšķirīgi – ne tā, kā citi. Katram pirtniekam, protams, ir savs rokraksts. Kad sāku sev uzticēties un darīt tā, kā jutu, sākās visbrīnišķīgākie pirts rituāli, kad nonākam ārpus telpas un laika robežām, un satiekas Dvēsele ar Dvēseli, lai izprastu, pieņemtu, piedotu un samīļotu. Protams, tas viss var notikt, ja uz pirti atnāk cilvēks ar atvērtu sirdi un uzticēšanos.

Pastāstīšu par kādu interesantu pieredzi Dienvidfrancijā. Aizgājām uz vienu cietoksni kādā senā pilsētā, kur pirms vairākiem gadsimtiem cilvēki tika turēti pagrabos un ļoti bieži netaisnīgi. Tur man nāca informācija par kādu manu iepriekšējo dzīvi – dzīvi, kurā tiku ieslodzīta šajā pagrabā. Šis notikums pamatīgi atrāva vaļā vēl iestrēgušos korķus, kas traucēja pilnībā sadzirdēt Dvēseli. Kopš tā brīža man vairs nav jautājumu par iepriekšējām dzīvēm. Dvēseles visu atceras. Citreiz ir jānokļūst iepriekšējo dzīvju vietā, lai savāktu kādu savu Dvēseles daļiņu, kas palikusi iepriekšējā dzīvē ievainota. Tā ir jādziedina.

Pēc ceļojuma uz Dienvidfranciju ieguvu lielu brīvību. Atcerējos to dzīvi, kurā notika, tā saukto, raganu dedzināšanas uz sārta. Sapratu, kādēļ pirms tam baidījos sevi parādīt tādu, kāda esmu ar visu to, ko redzu un jūtu. Līdz tam man zemapziņā bija bailes, ka mani pēc tam sodīs vai nolinčos, ja būšu es pati. Sapņos arī nāk iepriekšējo dzīvju ainas. Esmu redzējusi dedzināšanu. Tagad zinu, ka sadedzināšana nav ļaunākā nāve. Patiesībā tas ir kaut kas līdzīgs pirtij. Kad jau ceturto reizi ej pirtī sildīties, karstums sasniedz tādu kulmināciju, kad atnāk sajūta, it kā tu esi, bet tu neesi. Kā Juris Batņa teicis – kādā dzīvē tu ar uguni ieguvi bēdīgu pieredzi, šajā dzīvē ar uguni jāiegūst pozitīva pieredze.

Ar iepriekšējo dzīvju nozīmīgajām vietām ir līdzīgi kā ar bērnības vietām. Kad nonāc savas bērnības takās, uzreiz atmiņā atmostas sajūtas. Bet ne jau visiem jārakņājas pa iepriekšējām dzīvēm. Ja tas ir jādara, iepriekšējās dzīves pašas atklāsies, liks ieskatīties un atrisināt. Katram savs ceļš ejams un sava pieredze uz Zemes jāiegūst.

Kāds bija tavs sevis atrašanas laiks? Jau bērnībā zināji, ka būsi pirtniece?
Ne vienā mirklī. Pat sapņos ne. Kaut daudz ko sapņos vai vīzijās iepriekš esmu redzējusi, kā būs. Man ir bakalaura grāds pedagoģijā un maģistra grāds Tūrisma stratēģiskajā vadībā. Esmu ieguvusi arī Personības izaugsmes kouča sertifikātu (to arī praktizēju). Bērnībā es gribēju kļūt par aktrisi, bet tur man durvis vērās ciet, kaut sapņoju un pat darīju konkrētas lietas, lai šo sapni īstenotu. Nozīmīgs pagrieziena punkts man bija 30. dzīves gads. Tad zaudēju savu bērniņu. Nākamie pieci gadi bija ļoti transformējoši. Kristus kļuva viens no maniem mīļākajiem Skolotājiem, bija arī citi. Šajā laikā piedzīvoju piedzimšanu no augšas. Vienas dzīves laikā Dvēsele var pārdzimt vairākas reizes. Bija daudzi fiziski simptomi, kas par to liecināja. Pēc pārdzimšanas ir jāsazemējas. Sazemēšanās ir ļoti grūta. Var teikt, ka es to izdarīju tikai pirms gada. Mana pirmā grāmata “Dvēseles čuksti”, tapa brīdī, kad vēl dzīvoju Kosmosā, tāpēc arī saku, ka grāmata ir pierakstīta, nevis sarakstīta. Saku paldies Dievam, ka man ir tieši tāds vīrs un tieši tādi bērni, kas izturēja manu grūto dzīves periodu. Kāds to visu var saukt par šizofrēniju, bet tikai es pati zinu, ko manai Dvēselei tas viss nozīmē. Tikai pēc kāda laika varēju sev izskaidrot, kas ar mani notiek. Kamēr kratījos amerikāņu kalniņos, to nesapratu.

Atziņas no šī laika apkopoju un izdevu grāmatā “Dvēseles čuksti”. Piemēram, viena no tām – “Kā tas ir – būt pašam? Kad Tu esi brīvs no stereotipiem, sabiedrības standartiem un citu cilvēku gaidām par Tevi. Par Tavas Dvēseles ilgām un Tavu būtību zini tikai Tu PATS.” Šīs atziņas man pašai bija ļoti svarīgas un atbrīvojošas. Laiks parādīja, ka tās arī citiem cilvēkiem sniedz atbildes vai skaidrību par saviem dzīves notikumiem.

Ir grūti izlauzties no kolektīvas apziņas. Bet, ja gribam atmosties un iegūt brīvību, uz kādu laiku ir jāpaiet no visa malā. Kolektīvajā apziņā darbojas vecie domāšanas modeļi. Man tas traucēja iet manu ceļu.

Kā tiki galā ar sāpīgajiem notikumiem 30 gadu vecumā?
Sākās ar to… (domā). Daudzas atmiņas lielo sāpju un ciešanu dēļ ir izdzisušas. Tas bija kā manas dzīves nulles punkts. Sapratu, ka ar savu sērošanu es sevi kaut kur vedu… nekurienē. Tad aktuāls jautājums bija būt vai nebūt. Mani dzīvības spēki bija tuvu nullei. Dvēsele, ja viņai ir pārāk sāpīgi, daļēji iziet. Ir ļoti grūti dzīvot starp Debesīm un Zemi. Un, ja vēl mājās ir ģimene un bērni, kas Tev liek ar visām varītēm iedziļināties konkrētajā realitātē.

Vienā brīdī tomēr manī radās iekšēja sajūta un spēks, ka gribu vēl dzīvot. Sapratu, ja turpināšu tādā pat garā, gals būs klāt. Tad no manis pašas sāka nākt impulsi un informācija, ko darīt, kā izmainīt.

Sāku ar lielu sevis disciplinēšanu - rīta rosmēm, lūgšanām, dažādām meditācijām, veselīgu un pārdomātu uzturu u.tml. Lai ķermenis atjaunotos un Dvēsele atgūtu dzīvot prieku, sevi ļoti mobilizēju.

Palēnām atguvu dzīvības spēku. Pie manis atnāca instrumenti, ar kuriem sevi sakārtot un dziedināt – joga, meditācija, pirts, daba. Tad sākās nākamie mājasdarbi, ar kuriem bija jātiek galā. Bija pienācis brīdis, kad jāsakārto savas attiecības ar vecākiem. Ar maniem vecākiem, kuri vairs nav dzīvi. Bija jāpieņem, ka tieši es viņus izvēlējos. Tas nemaz nebija tik vienkārši. Un bija jāpiedod. Piedošana ir ļoti atbrīvojoša. Tā iemācījos sarunāties sirds un Dvēseles līmenī. Zini, ko sapratu par to, kāda ir piedošana? Piedošanai esmu redzējusi dažādas formas. Tobrīd piedzīvoju šādu piedošanu – lūgt par Dvēseli, kas man visvairāk darījusi pāri, lai tai nākamajā dzīvē vairs nav jāiziet cēloņu un seku likums. Lai tā saņem mīlestību un ir brīva no sekām.

 (Mūsu sarunu pārtrauc telefona zvans. Tieši mūsu tikšanās laikā Evita saņem priecīgo ziņu, ka Apgāds Zvaigzne ABC izdos “LAIKA GRĀMATU”).

Pastāsti, kā radās tava pirmā grāmata?
Man ļoti patika, kā par manu grāmatu teica mācītājs Linards Rozentāls. Šī grāmata nav sarakstīta pie galda. Tā ir pierakstīta. Tās ir manas atziņas, kas atnākušas caur manu dzīves pieredzi. No Dvēseles un Dieva pie manis atnāca atbildes. Es visu pierakstīju. Viss pierakstītais krājās, līdz vienā brīdī manī radās doma, ka tas jāapkopo grāmatā. Kādu brīdi gan šaubījos. Uz kādu brīdi pat aizgāju arī no pirts lietām. Pēc profesijas esmu pedagoģe, tajā brīdī atgriezos strādāt skolā. Pēc trim mēnešiem saslimu ar plaušu karsoni. Šoreiz man bija zināšanas, kā atjaunot savu veselību un saikni ar savu Dvēseli. Ātri atguvos. Jautāju Dievam, kas man tālāk dzīvē jādara? Nedēļas laikā saliku kopā savu pirmo grāmatu. Satikos ar mācītāju Linardu. Tieši viņš bija pirmais, kas manas Dvēseles tumšajā naktī pasniedza roku. Loģiski, ka tieši viņam gribēju parādīt grāmatu. Viņš redzēja, no kā tā dzima un radās. Tad aizrakstīju uz Apgāda Zvaigzne ABC informatīvo e-pastu jautājumu, kas ir jādara, lai izdotu grāmatu? Drīz vien saņēmu atbildi un, pateicoties projektu vadītajai Maldai Āboliņai, grāmata iznāca. Man uzreiz bija skaidrs, ka no šīs grāmatas naudu ziedošu labdarībai – BKUS “Vecāku mājai”. Tā radās “Dvēseles čuksti”. Pati izdošana ritēja viegli un raiti.

Kad iznāca “Dvēseles čuksti”, visvairāk baidījos, ko par manu grāmatu teiks kristieši, jo daudzas grāmatas atziņas, ir pretējas dogmām. Bet fenomenālākais, ka tieši no kristiešiem esmu saņēmusi visvairāk atzinīgu vārdu. Esmu kristiete (kad dzīvoju Rīgā biju Rīgas Lutera draudzes Svētdienas skolas skolotāja). Savā grūtākajā dzīves periodā Jēzu Kristu sāku izjust citādāku, nekā iepriekš par viņu kaut ko biju dzirdējusi vai lasījusi. Pirmkārt, viņš nav augstāks par mums. Mēs visi esam vienlīdzīgi. Un patiesas attiecības ar Dievu sākas tad, kad saprotam, ka viņš ir draugs, ļoti tuvs draugs.

Par ko būs otrā grāmata?
Abas grāmatas man atnesa bērni. “Dvēseles čuksti” radušies no sāpēm, kurām gāju cauri, zaudējot bērniņu. Apzināti šo enerģiju grāmatā neliku, bet tajā apkopoju tikai atziņu pērles. Savukārt “LAIKA GRĀMATU” man atnesa gaidāmais mazulis. Pagājušā gada decembrī viss jau bija saplānots trīs mēnešus uz priekšu. Tur nebija vietas nekādai grāmatas rakstīšanai. Bet te atkal strauji notikumi, zaudēju sev ļoti tuvu draudzeni… un pēc kāda laika pieteicās mazulis. Vietiņa nekad tukša nepaliek. Monta manā dzīvē ienāca, kad 18 gados man nomira mamma ar vēzi. Mums bija tāda saikne kā mammai ar meitu. Es pat viņai vienreiz, smejoties pārmetu, kāpēc Tu nevari būt vienkārši mana draudzene, bet uzvedies kā mana mamma.

Šie notikumu izmainīja manus plānus un sāka nākt ideja par Saules kalendāra izveidi gadagrāmatas formātā.

Ģimenē pēdējos trīs gadus dzīvojam pēc diviem kalendāriem – pēc mūsu senču Saules kalendāra un pēc baznīcas kalendāra. Kad izpratu, katras tradīcijas dziļāko būtību, manī beidzās pretrunas. Vairs latviešu svinamās dienas nejaucam vienā katlā ar kristīgo tradīciju svētkiem.  Katram sava vieta, laiks un attiecīgās izdarības.

Un te arī aizsākas stāsts par “LAIKA GRĀMATU”, kurai būs nedaudz cits formāts. Tas būs plānotājs un dienasgrāmata, kur par pamatu ņemts Saules kalendārs ar visām svinamajām dienām un laika lūkām (kas ir enerģētiski spēcīgas dienas), kā arī astroloģiskajām prognozēm visam 2017. gadam.

Katru gadu kaut kur šo informāciju meklēju, tāpēc šoreiz nolēmu radīt šādu gadagrāmatu pati. Sākumā domāju uztaisīt tikai tik daudz, lai būtu man pašai un varētu dāvināt draugiem Ziemassvētkos. Tomēr vēlāk neatlaidīgi pie manas sirds durvīm klauvēja doma, ka jāizdod plašākam cilvēku lokam. Kaut kas līdzīgs jau ir ticis izdots, tāpēc aizrakstīju astroloģei Gitai Priedei, kura bija strādājusi pie iepriekšējās gadagrāmatas, un jautāju, vai viņa būtu gatava piedalīties šīs grāmatas tapšanā. Gita piekrita. Astroloģiskā informācija ir ļoti svarīga, jo svinamo dienu laiki un datumi ir atbilstoši precīzam Saules astronomiskajam ciklam.

Gita jautāja, ar ko tad mana gadagrāmata/plānotājs atšķirsies no citiem? Atbildēju, ka atšķirsies ar to, ka tajā būs iekļauta informācija par dabu, dabas ritmu un gadalaika ciklu, kas pamato svinamo dienu būtību. Mums latviešiem ir astoņas svinamās dienas gadā. Tā ir minimuma programma – kad uz mirkli jāapstājas, lai atjaunotos un nesāktos skrējiens “vāveres ritenī”.

Grāmata pārdošanā nonāks septembrī. Septembris ir arī laiks, kad jādzimst bērniņam. Latviskajā dzīvesziņā ir tā, ka februārī met metus (plāno) un augustā ievāc ražu. Reāli darbu pie grāmatas sākām uzreiz pēc Lieldienām. Augustā būs ražas laiks.

Vēlos vēl nedaudz parunāt par bērniņu, kurš aizgāja. Pastāsti, kur tu smēlies spēku, lai dzīvotu tālāk?
Kad visā atradu jēgu, kādēļ tas ir tā noticis. Protams, bija jāiziet cauri sērošanas fāzēm. Man bija priekšguļoša placenta, bērniņš dzima ar ķeizargriezienu un nodzīvoja tikai mēnesi. Tikos ar citām mammām, kas arī gāja cauri tādiem pašiem pārdzīvojumiem. Pēc kāda laika tam visam ieraudzīju jēgu. Saskatīju, ko šīs sāpes man iedevušas, atklājušas, parādījušas. Man palīdzēja dzīves likumsakarību izprašana.

Izdzīvoju arī noliegšanas fāzi. Noslēdzos un teicu, ka viss ir kārtībā, negribēju, lai jebkas man atgādina par notikušo. Biju izlēmusi sākt dzīvi no nulles. Izrauties no vecās vides, kur viss man atgādina par notikušo. Aizbraucām dzīvot uz Angliju. Nevis naudas dēļ, jo naudu var nopelnīt arī Latvijā, bet tādēļ, ka es gribēju aizbēgt. Tas bija 2010. gada novembrī – Valsts svētkos – Anglijā raudāju un nevarēju vairs saņemties. Sapratu, manai dzīvei pienāks gals, ja turpināšu tāpat. Ar dēlu atgriezāmies Latvijā. Vīrs vēl palika. Ar Robertu dzīvojām Stendē, pie vīra vecākiem. Gāju psihoterapijā. Esmu ļoti pateicīga psihoterapeitei Vijai Plūmei. Krīzē ir vajadzīgs profesionāls atbalsts. Tas man ļoti palīdzēja. Pēc laika sapratu, ka pienācis laiks atgriezties Rīgā. Man bija tikai tas, kas bija mugurā. Finansiālā puse vēl ilgi nekārtojās. Mums bija kredīti.

No pieredzes varu ieteikt, nevajag bēgt no sērām. Tās vajag izsērot. Es aizbēgu, un man bija vēl grūtāk, lai atgrieztos. Pavasarī pa mazam, mazam solītim iznācu ārā no sērām. Dzīvē jau iepriekš biju piedzīvojusi brīžus, kad pa mazam solītim jāsāk viss no jauna. Šī situācija man nebija sveša. Tikai šoreiz atšķirība bija tāda, ka biju apzinājusies savu iespēju robežas un to, cik daudz cilvēks var sasniegt ar pašiedvesmu un sevis mobilizēšanu. Tāpēc ātrāk tikām uz augšu.

Šobrīd ģimenē dzīvojam ļoti apzināti. Ir regulāras pirtis. Svinam spēka dienas. Veidojam attiecības ar Dievu. Enerģijas dzīvē pietiek.

Ir sajūta, ka arvien mazāk nonāku situācijās, kurās man nav jābūt. Virziens ir skaidrs. Dzīvoju savā plūsmā. Plūst pret straumi ir tik grūti. Bet, lai nokļūtu savā plūsmā, jānojauc sevī kādi priekšstati un stereotipi.

Bija jāatbrīvojas no sevis salīdzināšanas ar citiem, man tā bija ļoti izteikta. Bieži darīju to, ko kāds cits no manis sagaida, nevis ko pati patiesi vēlos. Ja šobrīd satieku kādu cilvēku vai nokļūstu situācijā, kura man ir apgrūtinoša vai skumdina, meklēju iemeslu sevī. Mēģinu izprast, kādēļ esmu to sev piesaistījusi, kādēļ tā ir noticis. Nevainoju ne notikumus, ne cilvēkus. Viss ir domas attālumā.

Sarunas sākumā minēji, ka tava laime ir dzīvot ar garšu. Kā tev izdodas noturēt sevī līdzsvaru, jo mēs sievietes taču esam tik emocionālas?
Tas ir stāsts par sevis apzināšanos un savienošanos ar dabu. Man ikdienā jāieplāno klusuma brīži un vienatne ar sevi, būšana dabā. Pastaigas. Līdzko šos brīžus sev neieplānoju, uzreiz emocijas ierauj sevī. Dzīvoju saskaņā ar dabas ritmu. Ieklausos savā iekšējā sajūtā un uzticos tai. Un vēl – regulāri paņemu sociālo tīklu brīvdienas. Reālā dzīve ir pavisam citādāka. Sociālie tīkli ir labs informācijas avots, bet tajos ir viegli aizklīst un pazaudēties.

Vēl man patīk savās mājās radīt svētku sajūtu. Puķes un augi pabaro manu Dvēseli. Manās mājās vienmēr ir puķes un visur ir sasietas slotiņas.

Svinot dzīvi ikdienā, rodas šī sāta sajūta. Mūsu ģimeni ļoti apvieno latviskās tradīcijas un pirts lietas. Izpratne par senču garīgo mantojumu un to iedzīvināšanu šeit un tagad, mums sniedz piederības sajūtu savai tautai uz zemei. Un, paldies Dievam, tas ir svarīgi gan man, gan manam vīram. Tā mēs varam veidot saviem bērniem stingru pamatu viņu dzīves ceļam. Lai viņi varētu dzīt saknes savā zemē.

Evitai ir arī savs blogs – www.dabasterapija.lv.
Foto: Ilze Ose

Kintija Bulava, www.atmodinisirdi.lv