Pirms sāku nedaudz pastāstīt par sevi, vēlos tevi mīļi sveicināt savā blogā atmodinisirdi.lv. Šis ir manā sirdī dziļi izlolots projekts, kura palaišanai tautās briedu tiešām ļoti ilgi. Tādēļ ir dubults prieks tevi satikt šai virtuālajā gaisotnē. Pirmkārt, tas nozīmē – šī lapa ir tieši tik dzīva, cik biju to iztēlojusies, un, otrkārt, ticu, ka aizsākam īpašu draudzību – būšanu viens otram līdzās dzīves nozīmīgākajos brīžos – brīžos, kad prāts meklē atbildes uz neskaitāmiem eksistences jautājumiem, brīžos, kad jāpieņem būtiski lēmumi, jātiek pāri emocijām vai sāpēm, vai brīžos, kad vienkārši gribas pabūt vienatnē (vai kopā), iedvesmojoties, pafilozofējot un pavērojot cita veida pieredzi...

Nu tad sākšu iepazīstināt ar sevi. Ticu, ka pienāks diena, kad klātienē vai virtuāli iepazīšu arī tevi. Bet tagad kārta man.

Esmu Kintija. Dzimusi skaistākajā un saldākajā Kurzemes pilsētiņā Saldū, gādīgu vecāku ģimenē. Kad es jau biju ieradusies mammas puncī, tētis ļoti gaidīja piedzimstam tieši meitu. Viņš pat izlēma audzēt bardu tik ilgi, kamēr piedzimšu tieši es (tolaik jau moderno ultrasonogrāfijas aparātu nebija). Arī vārdu man izdomāja tētis – lai ir skaisti un skolas laikā klasesbiedri trakas iesaukas nevar izdomāt (neizdomāja ar!). Deviņdesmito gadu sākumā mans tētis piedalījās barikādēs, sargājot Rīgu un mums - bērniem (man un manam brālim) - dzīves pamatos iesējot dzimtenes un cilvēku mīlestību. Vērojot mammas dzīvi, mācījos vienmēr sekot līdzi saviem patiesajiem sapņiem un mērķiem.

Puķīte. Puķu bērns. Sieviete ar puķēm... Dažādos dzīves periodos dažādi savstarpēji nepazīstami cilvēki mani asociē ar puķēm. Ne velti, jo ziedi manā dzīvē spēlē īpašu lomu.

Vienas no skaistākajām bērnības atmiņām man ir par vecāsmātes tulpju dārzu. Lielie bija man uzticējuši vienai ieiet dārzā, lai noplūktu dažus ziediņus, kas man visvairāk patīk, līdzvešanai uz mājām. Bet es, staigājot pa dārzu, sajutos kā princešu valstībā: dzirdēju, kā puķes ar mani sarunājas.

Katra gribēja, lai viņu noplūcu un par viņu savās mājās papriecājos, jo tieši tādēļ jau viņas aug – lai cilvēki par puķēm priecātos. Noplūcu gandrīz visas. Un būtu noplūkusi pilnīgi visas, ja lielie aizdomīgi nesāktu mani meklēt dārzā, jo biju pārāk ilgi pazudusi. Nu, protams, pēc manas puķu pastaigas sekoja pamatīgs brāziens un, kā par sodu man, uz mājām nevarēju ņemt nevienu tulpi.

Skolas vecumā puķes liku matos kā rotas. Šobrīd diezgan bieži manā apģērbā rotājas puķes.

Atceros, vienā no savām pirmajām meditācijām, kurā piedalījos kāda skolotāja no Ukrainas vadībā, mēs ieskatījāmies dziļāk mīlestības tēmā. Cik ļoti sevi mīlu, kā izjūtu sevī mīlestību un kādu lomu sevis mīlestībā spēlē mana pieaugušo dzīve un tās mazās meitenītes dzīve no bērnības, kādu to esmu piedzīvojusi un kādu to atceros. Meditācijas laikā pie manis atnāca ziņa, ka ikreiz, kad man kāds uzdāvinās ziedus, tā būs zīme no manis – mazās meitenītes bērnībā (vai arī Augstākā Es pirms dzimšanas) – beznosacījuma mīlestības apliecinājums.

Šie skaisti un man īpašie mīlestības apliecinājumi notiek ļoti bieži. Ziedus dāvina gan vīrieši, gan sievietes. Gan grieztus, gan podiņos. Gan izkaltētus un skaistās rotās ietērptus, gan noplūktus tepat piemājas ceriņkrūmā vai jasmīnā.

Ziedi ir arī bieži pavadoņi manos redzējumos sapņos un meditācijās. Tie vienmēr ir tik skaisti, patiesi un īpaši.

Un zini, man paveicies, jo esmu to cilvēku vidū, kas par sevi saka – esmu veiksminiece. Man dzīvē visādi gājis, bet vienmēr kā kaķis krītu uz kājām, no katrām grūtībām, sāpēm un izaicinājumiem paņemot līdzi pašu labāko – pieredzi, kas transformē.

Esmu ļoti laimīga, ka man izdevies īstenot savu lielo bērnības sapni – kļūt par žurnālisti un strādāt sieviešu žurnālos (sākumā drukātā veidā, pēcāk interneta versijā). Gandrīz 10 gadus arī šajā jomā profesionāli darbojos, līdz dzīve piespēlēja situācijas (precīzāk – es piesaistīju situācijas), lai ielēktu sev pilnīgi jaunā un nezināmā vidē – pašvaldības un valsts sektorā. Bet nu tu esi līdzās man manā nākamajā dzīves svarīgajā pagriezienā. Esmu ķērusies klāt pie sava nākamā sapņa īstenošanas – savas mājaslapas, rakstīšanas un Reiki meditācijām pašai sev, draugiem un ikvienam, kas vēlas iepazīt meditāciju skaisto pasauli.

Atbildes uz dažādiem dzīves jautājumiem un situācijām skatu caur Taro kārtīm un Reiki meditācijām. Reiki ceļu uzsāku 2012. gadā. Regulāri praktizēju Reiki meditācijas ik dienu pati, kopā ar draugiem un kopš 2019. gada rudens - vadu Reiki meditācijas grupās un individuāli. 2020. gada pavasarī ieguvu Reiki 4. pakāpi. 

Informācija pie manis atnāk caur redzējumiem sapņos un meditācijās, caur pastaigām pie dabas, vērojot dabu un saskatot likumsakarības. Daudz lasu un runājos ar cilvēkiem. Arī pati turpinu mācīties un regulāri papildinu zināšanas pie savas Reiki skolotājas Maijas Kantores.

Skatu pasauli mīlestībā un pateicībā. Protams, arī man vēl ir daudz ko mācīties un apgūt. Svarīgie dzīves jautājumi jau nekad nebeidzas. Ja arī tev ir interese doties kopā ar mani izzināt šīs pasaules plašās iespējas un katra īpašo lomu tajā, dodamies šajā skaistajā sirds ceļojumā kopā. Jūtu, ka kādā pagriezienā vai taisnā ceļa posmā tiksimies. Tad iepazīsimies klātienē. Labprāt uzklausīšu arī tavu stāstu.

Mīļoju,
Kintija Bulava