Ja vēlies, lai partnerattiecībās valdītu beznosacījuma mīlestība un abpusēja cieņa, vispirms šīs īpašības jāiemājo pašā. Kad beznosacījuma mīlestībā peldēsies kā pārpildītā ūdens glāzē, no kuras ūdens plūst pāri aumaļām, vecās dzīves programmas atkritīs pašas no sevis. Tavas partnerattiecības pacelsies jaunos laimes augstumos. Tavā dzīvē ienāks īstais cilvēks, ar kuru vēlēsies veidot ģimeni. Tavā pašrealizācijas sfērā atvērsies jaunas iespējas un sasniegsi nebijušus panākumu augstumus. Citiem vārdiem sakot, viss sakārtosies… Tikai ne pats no sevis. Pirmais solis tavai Dvēselei jāsper pašai – jāsadziedē visas rētas un plaisas, kuru dēļ pagaidām beznosacījuma mīlestība nespēj piepildīt tevi pašu.
Kas veido vislielākās sūces tavas Dvēseles beznosacījuma mīlestības okeānā?
Bailes. Bailes no nezināmā. Bailes no neveiksmes. Bailes no sāpēm. Bailes no atbildības uzņemšanās pār savu dzīvi. Bailes no atraidījuma. Bailes no nāves… Baiļu sarakstu varētu turpināt un turpināt. Katram būtu nelielas atšķirīgas nianses, bet bailes visiem cilvēkiem izraisa vienādu uzvedības modeli – vai nu sastingt un nekustīgi gaidīt, kamēr briesmas ir garām, vai ieņemt uzbrukuma pozīciju. Lai kuru konkrētajā dzīves situācijā organisms instinktīvi izvēlētos, tas saraujas un kļūst mazāk elastīgs. Dzīvības enerģija, kas plūst mūsos dabiski (jo ikviens esam savienoti ar Debesīm un Zemi), nav tik intensīva. Ar laiku tā aizsērē un apaug ar papildu nevarības elementiem – šaubām, nepārliecinātību pār sevi, lieko svaru. Organismam trūkst enerģijas. Bet galvenais – prieka. Bailes jāmācās transformēt. Vispirms jāatbrīvojas no baiļu avota, bet tad katru dienu jāpraktizē drosme un nepretošanās.
Lieliska mehāniska procedūra, kā savam organismam instinktīvi iemācīties atkal uzticēties un nesarauties – rūdīties. Cik ilgi iespējams, iet rudenī un ziemā peldēt (kaut vai pēc karsēšanās pirtī, lecot āliņģī). Ieviest par ikdienas rituālu kontrasta dušas. Un vērot, kādas izmaiņas notiek, kad savam prātam dod signālu nesastingt un negaidīt, ka ūdens būs auksts. Emociju un zemapziņas līmenī jāpraktizē drosme. Ik dienu izdari vismaz vienu lietu, kura prasa izkāpt ārpus komforta zonas.
Ar laiku ievērosi, ka brīdī, kad Dvēsele iet saskaņā ar savas šīs zemes dzīves uzdevumu programmu, tā ir mierīga un paļāvīga. Dvēsele, kad iet Debesu ceļu, nebaidās, jo tā pa tiešo saņem norādes no Debesu Radītāja. Tava sirds kļūst kā uztveres vārti. Tā sadzird norādes, uzticas, smaida un atveras beznosacījuma mīlestībai.
Vainas apziņa. Tā radusies, jo kāds cits pārkāpis tavas Dvēseles robežas, vēlējies ierobežot tavu brīvību (brīvību pastāvēt par sevi, brīvību izdarīt savas izvēles, brīvību kļūdīties). Kāds no malas, kurš iedomājies, ka ir pārāks par tevi, iedomājas, ka var likt tev justies vainīgai vai vainīgam par to, ka nerīkojies, nedzīvo vai nejūties tā, kā viņš to vēlētos. Tā kā visbiežāk pirmreizējai vainas apziņai kājas aug kādā sen, sen piedzīvotā notikumā bērnībā, tā ir iesakņojusies dziļi, dziļi tavā Dvēselē. Atrodi sakni un izravē! Ja nepieciešams, atdod vainas apziņu atpakaļ tam, kas to tev tīši vai netīši uzdāvinājis. Domās sadedzini. Turklāt ļoti svarīgi kritiski pārskatīt savus instinktīvos paradumus. Vai dzīve ar vainas apziņas smagumu nav tik ļoti ietekmējusi, ka tagad tīši vai netīši tu vainas apziņas dāvanu dali pa labi un pa kreisi citiem? Degradējošie ieradumi jāmaina. Katru reizi, kā pieķer sevi atkal darām to (kādu pie kā vainojot un liekot justies viņam vainīgam), apstājies pusvārdā, ja citādāk nevar. Atvainojies un izcel otrā stiprās puses – tās, ko no sirds novērtē un pozitīvi apbrīno. Negatīvo transformē pozitīvajā.
Kauns. Arī kauna sajūta ir instruments, ar kuru kāds vēlējies atņemt brīvību Dvēselei dzīvot pašai savu dzīvi. Kad suni vai kaķi kaunina par nevietā pačurāšanu vai kādas mantas saplēšanu, viņš noliec starp ķepām galvu un vairās skatīties acīs. Bet suņa aste bieži dzīvespriecīgi turpina kustēties, jo suņuks gaida saimnieka piedošanu. Līdzīgi ir ar mums, cilvēkiem. Kauns liek mums iestigt dziļi neizdevušās dzīves purvā. Turklāt paradoksālākais, ka to, ka mūsu dzīve ir neizdevusies, mums iestāstījis kāds cits – tas, kurš kaunina. Tas, kurš vēlas uzkundzēties. Tas, kurš vēlas, lai kauna pārņemti kā sabiedrības masa sekojam kāda diktātam. Lai transformētu kauna sajūtu, var iztēloties, it kā beidzot novelc nonēsātu, mazliet apputējušu kleitu vai mēteli. Tas bija mīļš, jo pazīstams (gluži kā otrā āda pieaudzis pie Zemes ķermeņa un iekrampējies Dvēselē), bet lieks un cita uzspiests.
Mēs katrs kā Dvēseles esam unikālas – ar unikālu starojumu, Zemes dzīves virsuzdevumu un misiju. Vienīgais ceļš pretī savai laimei (un beznosacījuma mīlestībai sevī) – ietērpties prieka starojumā un pārstāt raizēties par to, ko citi par mums padomās. Lai domā! Prieks, kuram ir tīrākā enerģijas vibrācija, pacels tevi augstāk par kauna, baiļu, vainas apziņas un citu graujošo īpašību vairotājiem.
Tu atstarosies priekā, ar laiku spējot tajā nesavtīgi dalīties un jau drīz ievērosi, kā lēni ļauj savai Dvēselei peldēt beznosacījuma mīlestības okeānā.
Greizsirdība. Tā ir neuzticēšanās otram, bet galvenais – slimīga vēlme otra brīvību iegrožot. Jo vairāk jūti greizsirdību, jo lielāks tai būs iemesls. Šeit darbojas magnēta princips – ko no sevis izstaro, to arī piesaisti. Stiprini ticību un paļāvību. Cieni otra brīvību. Beznosacījuma mīlestība ir brīva. Tā nevienam nepieder. Greizsirdībai tajā nav vietas. Ravē no sevis greizsirdību kā visļaunāko nezāli, kas ar 100 % garantiju piesārņos tavas Dvēseles beznosacījuma mīlestības dārzu.
Aizvainojums. Sāpēm un ciešanām uzkrājoties, veidojas vēl smagāka nasta. Sirds ar laiku sāk pārakmeņoties, uzceļot vēl lielāku aizsargmūri, lai tikai atkal kāds nesāpinātu. Bet, kur mūris, tur nav jūtu. Kur nav jūtu, tur nav vietas beznosacījuma mīlestībai. Tādā stadijā ķermenis vispār neuztver šādu vārdu savienojumu – „beznosacījuma mīlestība”. Prāts domā, ka tas ir cilvēku „ar putniem” izgudrojums. Vienīgās zāles pret aizvainojumu – piedošana. Piedošana sev un visiem, kas sāpīgās pieredzes radīšanā iesaistīti.
Skaudība. Šeit īsti vietā ir latviešu ticējums – kas cita acī skabargu redz, savējā baļķi neredz. Skatoties un domājot par to, kas citiem ir labāks, pārāks, veselīgāks, skaistāks, bagātāks un tā tālāk, tu atņem pats sev enerģiju, uzliekot tādu kā vāciņu visām iespējām, ko dzīve piedāvā jau tagad. Praktizē ik dienu pateicību par to, kas tev ir jau tagad. Novērtē no sirds. Jūties pateicīgs.
Un visbeidzot - kā vairot sevī beznosacījuma mīlestības avotu?
Diemžēl, ja tavai Dvēselei piesūkusies kāda no iepriekš minētajām mīlestības enerģijas sūcēm, tad kā likums – arī pati vai pats kādu no šīm īpašībām projicē uz citiem cilvēkiem. Ieklausies savā Dvēselē. Ļauj tai saskatīt sevī instinktīvās darbības. Izdziedini tās un pārstāj dot enerģiju sliktajam.
Vairo labo. Bailes pārvērt drosmīgā rīcībā. Vainas apziņu transformē komplimentos. Kaunu – imunitātē pret to, ko citi (vecāki, radinieki, draugi vai sabiedrība!) par tevi padomās. Greizsirdību pārvērt cieņā pret otra izvēles brīvību. Aizvainojumam pretī sniedz piedošanu. Bet skaudībai – pateicību.
Mīlestība bez nosacījumiem ir mīlestība bez nosacījumiem. Vispirms ar tik plašu sirdi jāiemācās pašam sevi mīlēt, lai pēcāk dalītos ar visu pasauli. Mīlēt sevi tāpat vien! Mīlēt sevi tādu, kāds esi! Mīlēt arī sliktajās dienās. Mīlēt sevi bez nosacījumiem. Tāpat vien!!! Tāpat vien.
Tāpat vien.
Lai mums visiem izdodas!
Jau nākamā pārmaiņu meditācija, kurā ļausim savai Dvēselei peldēt beznosacījuma mīlestības okeānā, piektdien, 4. oktobrī.
Kintija Bulava, www.atmodinisirdi.lv