Pirmkārt, katras pārmaiņas – lielākas vai mazākas – tās ved solīti tuvāk apsolītajai laimes sajūtai, kura gan tā arī nekad nepienāk. Toties, ejot šo pārmaiņu ceļu, vienu rītu atnāk atklāsme, ka laime ir tepat tevī. 

Otrkārt, alkas pēc pārmaiņām neļauj pārāk ilgi iestigt problēmu purvā. Pārmaiņu enerģija ir kā uguns, kas izkustina no vietas. Pat šķietama bezdibeņa malā. 

Un, visbeidzot – pārmaiņas atbrīvo prātu no paša vai citu uzliktiem stereotipiem, aizspriedumiem, bailēm… Tās nepakļaujas prāta kontrolei. Tās atgādina cilvēka ķermenī mītošajai Dvēselei, kā tas bija, kad tā dzīvoja, vadoties pēc sajūtām. 

Uzticoties sirds enerģijai, jo tieši sirdī mīt daudziem tik aizmigusī beznosacījuma mīlestība. Atslēga uz laimi šeit un tagad. Bet prātam pakļautais ķermenis noiet jūdžu jūdzes, līkumu līkumus, līdz kā Sprīdītis saprot, ka laimīgais ceļš ved uz mājām…

Ar pārmaiņām vispār ir ļoti interesanti. Kad tās gribi, tās nenāk. Bet, kad vismazāk gaidi, tās ir klāt un ķeras klāt pie brīnumainās dziedināšanas – dzīves enerģijas pacelšanas jaunā līmenī. 

Pārmaiņu tipoloģija jeb kurā dzīves stadijā atrodas tava Dvēsele

Meklējumos

Tas ir tad, kad dzīvē ver vienas durvis, nākamās. Veic vienu izvēli, nākamo. Skaties, kas tev der un kas ne. Tev ir paveicies, ja Dvēsele nav sabiedrības spiediena, vecāku stereotipu vai aizspriedumu, kādu sarežģītu dzīves situāciju pakļauta. Jo esi kā klejotājdvēsele, kura meklē savu ceļu, līdz pavisam un galīgi apzinās, kas patīk un kas ne. Šādā dzīves periodā veidojas tavs apziņas mugurkauls. Bieži uz dzīves ceļa izlec pārsteigumi – izrādās, pašam nemanot, Dvēsele kādās noteiktās situācijās ieņem upura, varmākas vai bezpersoniskas masas lomu. Izrādās, ka brīvās izvēles, nemaz nav tik brīvas, jo kāds, izmantojot manipulācijas, varas vai enerģiju pārprastus likumus, rada ilūziju, ka Dvēsele izvēlas pati. Tādēļ līdz galam nav prieka. Tādēļ bieži pašsajūtu pavada skumjas par zaudēto brīvību. Jo tālāk ej, jo jautrāk paliek…

Bet Dvēsele Klejotājgars rada spēcīgus impulsus pēc vēlmes pārmainīties un mainīt dzīves situāciju, kurā dzīvo. Tieši tādēļ nāk atklāsmes. Nāk jaunas iespējas. Nāk atbildes. Nāk jaunas iepazīšanās. Dzīvē ienāk skolotāji. Palēnām, palēnām katru dienu pa vienam solītim vien tu dodies pretī tai dzīvei, pēc kuras ilgojas Dvēsele tevī. Turpini meklēt. Turpini atrast. Turpini no brīvas gribas saprast, kas tev der un kas ne. 

Bēdzēja

Tā ir tāda Dvēseles stadija, kad prātā veidojas teikumu savirknējumi apmēram šādi: „Viss ir slikti. Jau tagad ir slikti, bet vismaz zinu, cik slikti var būt. Ir slikti, bet sliktums pazīstams un nekas jau vēl sliktāk nevar notikt. A ko tad, ja jaunais nezināmais būs vēl sliktāks? Labāk vēl kādu brīdi uzkavēšos esošajā sliktumā. Pačīkstēšu. Daudz pačīkstēšu. Bet iekrampēšos krēslā un nekur nekustēšu no šīs sliktās dzīves pozas.” Nav ko liekuļot, mēs katrs esam kādreiz piedzīvojuši šādu stadiju. Cits ilgāk, cits ne tik ilgi. Cits biežāk. Cits – ne tik bieži. 

Patiesībā šo stadiju ļoti precīzi simbolizē bumba ar laika degli. Cilvēkam jāuzkrāj drosme, lai saņemtos un spertu soli pretī pārmaiņām. Tikai no paša atkarīgs, kad būs gatavs uzņemties atbildību par savu dzīvi līdz galam un kārtot vienu dzīves plauktu pēc nākamā, līdz visapkārt valda harmonija un prieks. Un Dvēsele priekā dejo un smaida. Šajā stadijā notiek liels darbs ar savām bailēm, nepārliecinātību un dažādiem dzīves sāpīgo momentu uzslāņojumiem (labākās zāles – sevis dziedināšanās un līdzsvarošana). 

Turpinot iekrampēties un nekustot, laika deglis uzspridzina. Tad pārmaiņas notiek tāpat (ļoti iespējams, pārlecot uzreiz uz Kraha stadiju. Skat. zemāk.) 

Izdzīvotāja

Jeb pārmaiņu pašā viducī

Tas ir tad, kad atrodies savām lielajām dzīves pārmaiņām pašā vidū. Vienas durvis ir aizvērtas (vai veras ciet), bet otras vēl nav atvērtas. Tu atrodies kā uz klints malas, kur apakšā ir okeāns un migla. Citas izvēles nav. Tev jālec, jo izvēle veikta. Bet sirds ir neziņas pilna: vai Dvēsele patiešām māk lidot? Vai klints apakšā tiešām ir okeāns vai varbūt akmeņu kaudzes? Bet varbūt tā visa ir ilūzija un patiesībā tavs Sargeņģelis ņem tevi savos spārnos un palīdz piezemēties?

Pazīmes, kas liecina, ka lēmums par labu pārmaiņām bijis nekļūdīgi pareizs: 

-esi kādu brīdi pabijusi Dvēseles stadijā „Bēdzēja” (skat. iepriekšējo paragrāfu);
-juti spēcīgu atvieglojuma sajūtu pēc pieņemtā lēmuma par „nelaimīgo” dzīves durvju aizvēršanu;
-milzīga prieka sajūta brīdī, kad pieņēmi lēmumu par labu pārmaiņām;
-vari uzskatīt, ka pārmaiņas atnāca pašas. It kā pēc burvju nūjiņas mājiena – atvērās īstais brīdis un atnāca lielā iespēja;
-ja prāts vēlas izprast, kā tieši pārmaiņas atnāca un sākās, tam grūti šo procesu izskaidrot, jo apkārt virmo misticisma pieskaņa. 

Brīnumi notiek. Sapņi piepildās. Stiprini savu pārliecību. Neskaties atpakaļ (tik vien, cik ņem līdzi vērtīgo dzīves pieredzi, kuru iepriekš esi guvusi). Ver grāmatai vaļā jaunu lapu. Un raksti jaunu savu ikdienu. Vecajām dzīves programmām saki paldies, bet pati dodies tālāk. Ieklausies savās sajūtās un intuīcijā. Dvēseles balss visu saka priekšā. Uzticies tai. Ļauj no dzīves saņemt vairāk. Atveries visam jaunajam. 

Krahs 

Tas ir tāds dzīves brīdis, kad vienā sekundē viss mainās. Te bija dzīvība un te tā vairs nav. Te bija veiksmīgs darbs un karjera, un te tās vairs nav. Te bija laimīgas attiecības, un te tādas vairs nav. Negaidītas naudas problēmas. Veselības likstas. Traumas. 

Tie ir lielie Likteņa pagriezieni. Tiem neviens nav gatavs. Pie tiem neviens nav vainīgs. Bet ir jāmācās ar tiem sadzīvot. Var censties ieskatīties notikušajā atvērtām acīm. Izprast notikušā augstāko vēstījumu, ko šī situācija Dvēselei grib teikt. Bet galvenais – stiprināt sevi, lai noietu šo grūto dzīves posmu un atrastu labāko risinājumu, kāds vispār var vien būt. Šajā dzīves posmā var palīdzēt spēka avoti, no kuriem smelties enerģiju, lai palīdzētu Dvēselei un Prātam visu notiekošo izturēt. Kādam tās ir pastaigas svaigā gaisā, kādam sarunas ar uzticamu draugu, kādam – kāda garīga prakse. Kādam grāmatas „Vējiem līdzi” Skārletas viedais teiciens: „Par to es domāšu rīt, kad būšu stiprāka.”

Pārmaiņas kā dziesma

Kā ieelpa un izelpa. Kā diena un nakts. Kā vasara, rudens, ziema un pavasaris. Kā dzīve un nāve…

Ir dzīvē daudzi tādi posmi, kad viss it kā ir labi: visas jomas patiešām ir sakārtotas un funkcionē harmoniski. Bet Dvēsele vienalga turpina meklēt. Tas ir cilvēces evolūcijas pamatā – nemitīgi attīstīties un spirālveida kustībā virzīties uz augšu. Dvēsele atvērusi vieduma dzīles. Tai piemīt rāmuma un mājīguma/miera enerģija, kas izstaro arī ap tevi. Bet meklējumi turpinās. Dvēsele un beidzot arī Prāts apzinās: „Jo vairāk es zinu, jo patiesībā es maz zinu”. Dvēsele alkst piedzīvojumu. Dvēsele alkst kompānijas un dalīšanos ar apkārtējiem tāpat vien, negaidot neko pretī. Šis ir brīdis, kad katrā vēl vairāk atveras patiesais šīs Zemes dzīves ceļš, izkristalizējas talanti un nāk iespējas ar savu darbu sniegt pēc iespējas lielāku labumu sabiedrībai, mūsu planētai Zeme un visam Visumam. 

Iespējams, ir vēl kāda pārmaiņu klasifikācijas šķautne, kuru šajā rakstā neesmu pieminējusi. Bet mans mērķis nav uzskaitīt visu iespējamo. Tieši otrādi – parādīt, cik pārmaiņas ir skaistas, plūstošas un elastīgas. 

Vienīgais ceļš, kā mierīgi sadzīvot ar pārmaiņām, kā neaizvērties tām, bet tieši pretēji – atvērties tām -  stiprināt paļaušanos un ticību uz Visuma Radītāju. 

Aicinu to darīt kopā, pievienojoties Pārmaiņu meditācijām. Plašāk par tām šeit>>

Kintija Bulava, www.atmodinisirdi.lv