Nekad nešaubies par sevi! NEKAD! Nekad neapšaubi savas izvēles, savus lēmumus un sajūtas! Šaubas ļoti bieži nāk komplektā ar vainas apziņu, bailēm un ticības trūkumu. Tie diemžēl ir lielākie enkuri, kas kavē izrauties no situācijas, kurā šaubas ir klātesošas. Jo vairāk šaubu, iekšējā kritiķa balss un neapmierinātības, jo lielākā enerģiju purvā mīņājies un nespēj savā dzīvē ieviest pārmaiņas.
Kur rodas šaubas? Kādēļ prātā skaļi sāk runāt kritizētājs paša veidolā? Kur aug kājas vainas apziņai?
Tavā šodienā ir situācija, ar kuru neesi mierā, kas sāpina un iespējams uzdzen pat šausmu drebuļus. Tā vietā, lai meklētu risinājumus, prāts vēlas visu kārtīgi izanalizēt. To var saprast, jo cilvēka dabiska pašsaglabāšanās taktika ir saprast savas kļūdas, atrast cēloņus un otrreiz nekļūdīties. Vēlamies sevi pasargāt no sāpēm un ciešanām. Bet, kā gan lai iegūstam dzīves pieredzi? Jā, ļoti iespējams, ka ar šodienas acīm atskatoties uz brīdi, kad pieņēmi lēmumu, kā rezultātā pašlaik esi iekļuvis šaubu pinekļos, ar šodienas acīm un saprātu šādu lēmumu un izvēli nepieņemtu. Bet, kā tu spētu atvērt savu apziņu tik plašu, lai mainītos? Šī konkrētā izvēle bija nepieciešama. Tā tevi pulēja kā tādu dimantu, kas ar katru notraukto asaru, negulēto nakti vai stresā noskrieto kilometru, tevi slīpēja, pucēja un transformēja.
Ir pienācis laiks uz visiem laikiem atvadīties no savām šaubām. Atvadīties no savas vainas apziņas. Apklusināt sevī nežēlīgi bargo kritiķi. Ir pienācis laiks pielikt punktu arī bailēm. Viss. Viens posms dzīvē ir beidzies, laiks atvērt nākamās durvis un ļauties brīvības lidojumam. Laiks sekot saviem lielajiem un mazajiem dzīves sapņiem! Laiks uzdrošināties un sākt darīt.
Lai šīs nopietnās atvadas izdotos uz visiem laikiem, svarīgi mūsu prātam izskaidrot divas lietas. Pirmā – kā iestigām. Otrā – kā neiestigt atkal.
Kad cilvēks iet cauri lielajiem dzīves pārbaudījumiem (bieži tie saistīti ar karmiskajiem samezglojumiem naudas, attiecību, karjeras, ģimenes, bērnu un veselības sfērās), zaudējuma sajūta un dvēseles sāpes var tik nopietni nokdaunēt, ka paiet krietns laiks, kamēr esi gatavs piecelties un stāvēt atkal uz savām kājām. Citreiz pat vairāki gadi! Tikmēr esi bijis tādā kā izdzīvošanas režīmā – sevis saudzēšanas režīmā, kad ceļš ledusskapis – televizors – veikals, darbs – mājas – darbs, viena glāze (pudele) – otra – trešā, ir palīdzējuši savākties, izdzīvot un saskatīt, ko šī sāpīgā situācija gribējusi iemācīt vai parādīt. Inertā, teju nekustīgā ikdiena ar laiku ir smacējoša. Tā ietin cilvēku šaubu, neticības, bēdu, sāpju, pārdzīvojumu, baiļu un kādos tik vēl miglas plīvuros. Ja dzīves telpa netiek vēdināta un tajā ielaista jauna enerģija, cilvēks iestieg arvien dziļāk un dziļāk. Prāts kā skaitāmpantiņu ir iemācījies žēlabu dziesmu, kuru atkārto simtiem reižu dienā. Paradoksāli, bet beigu beigās pie šī inertā un stagnējošā stāvokļa tik ļoti pierod, ka grūti saņemties un kaut ko mainīt. Bet prātam jāļauj saprast, ka dzīvē notiek dažādas situācijas. Aiz katras melnās svītras seko baltā. Un, protams, arī otrādāk. Tikai no tevis paša nākamās izvēles ir atkarīgs, cik ilgi uzkavēsies melnajā/stagnējošajā.
Kā neiestigt atkal? Kā neizdarīt tādas izvēles, kas atkal varētu mūs ievest dzīves strupceļā, sāpēs un pārdzīvojumos? Atvērt sirdi pateicības starojumā. Pieņemt sāpīgās mācībstundas svētos augļus, ļaut sev mainīties un atkal ar atvērtu sirdi un dvēseli sekot savas dzīves aicinājumam. Ik dienu vairot prieku. Mīlēt. Mīlēt sevi, lai arī savu tuvāko vari mīlēt, kā pats sevi. Dzīvot pateicības starojumā. Cik brīnišķīgi, ka pašlaik jūti neapmierinātību, bailes, šaubas, vainas apziņu un iespējams vēl kaut ko, par kura eksistenci zini tikai tu! Tās ir pazīmes, kas saka – laiks doties tālāk. Laiks mainīties pašam, lai mainītos arī apkārtējā pasaule. Bet svarīgi būt pateicīgam jau tagad.
Pateicība izstaro līdzsvaru, bet līdzsvarā un harmonijā rodas jaunais. Līdzsvars un harmonija nepieļauj uzkāpt atkal uz tā paša grābekļa vai iekļūt situācijā, par kuru var teikt – no vilka bēgot, lācim uzskrēji. Iemācīties patiesi atvērties pateicības starojumam, prast saskatīt pateicību bez sarkasma un aizvainojuma – tas ir talants, kuru izkopt visas dzīves garumā.
Bet vienreiz tai atveroties un katru dienu praktizējot, esi uz pareizā ceļa. Uz tā ceļa, kas atvērs jaunas iespēju durvis un ļaus tavai dvēselei atkal lidot.
Jā, tas nav vienas dienas darbs. Prāts ir žipčiks un čīkstēšanas/žēlabu ieradumam ir liels spēks. Bet visus sliktos ieradumus var aizstāt ar labajiem. Vajadzīga stingra disciplīna un treniņš, un, protams, pacietība. Ļauj savā dzīvē ienākt jaunajam un atceries, ka viss pasaulē ir vienots. Nevari sagaidīt lielās pārmaiņas? Sāc ar mazajām.
Sāc ar sevi! Raugi, lai ik dienu tavs ķermenis un gars ir aprūpēts un lutināts. Turi tīras telpas, kurās ikdienā uzturies un tādu pat tīrību no visām sliktajām un negatīvajām domām piekop savā prātā. Ielaid sevī pateicību un ļaujies skaistajām pārmaiņām. Pateicībā, pazemībā, pacietībā. Ar atvērtu sirdi, mierīgu prātu un viedu dvēseli. Bez meliem, viltus un nosacījumiem. Patiesā mīlestībā, līdzsvarā un harmonijā.
Kintija Bulava, www.atmodinisirdi.lv