Nokusīs sniegs, tad jau paliks vieglāk… Sāks biežāk spīdēt saule un dienas kļūs arvien garākas… Sākšu vairāk pelnīt un tad… Satikšu savu īsto un vienīgo, tad jau nu gan… Kur nu vēl iemesli, kas saistīti ar krišanos svarā, aktīvāku dzīvesveidu vai visu problēmu cēloni – tiem citiem, kuri kādā dzīves sfērā neļauj man dzīvot, ierobežo un apgriež spārnus. Vai vēl trakāk – pašam sevi norakstīt, uzskatot, ka man jau nav lemts, jo esmu dzimusi/ dzimis tādiem vecākiem, tādā valstī, tādā neveiksmīgā datumā vai horoskopa zīmē…
Cik paradoksāli, bet prāts atrod miljoniem iemeslu, kādēļ kaut ko varētu nedarīt, jo tā ir vieglāk. Ir vieglāk nedarīt un iet savu ierasto „gaudu dziesmu” taku, ik vienam, kurš vien vēl gatavs klausīties, kratīt uz plecu visu, kas sakrājies! Nekā apstāties, ievilkt elpu, saņemt drosmi, cik vien tas pašlaik tieši šeit un tagad iespējams, un lauzt ierasto dzīves skrējienu. Tas ir dabiski, ka sākumā, jaunus procesus iekustinot, vajag gan vairāk laika, gan vairāk savas enerģijas. Bet ar laiku viss ritēs ar sniega bumbas efektu. No mazas sniega bumbiņas (lasi – idejas par savu kvēlāko mērķi un iespējams lielāko savas dzīves izaicinājumu!) uzvelsi lielu, skaistu sniegavīru. Un pat sniegs un īsās ziemas dienas vairs nebūs liels traucēklis savu sapņu realizēšanai!
Diennaktī ir tieši 24 stundas. Ne vairāk un ne mazāk. Kā būtu, ja no šodienas es sāktu vismaz vienu stundu dienā veltīt tām nodarbēm, kas liek sirdij murrāt un laika ritējumam apstāties? Tas taču neizklausās nemaz tik neiespējami! Jāatzīst, ka mans prāts ir gatavs ko atkal iebilst, bet pat prāta racionālā puse piekrīt – viena stunda dienā, tas nav nemaz tik daudz. Bet nav arī maz, lai iekustinātu maģiskos enerģijas procesus un no mazās sniegpārsliņas radītu sirdij īstenu mākslas darbu.
Mūsdienu cilvēcei ir divi svarīgākie dzīves uzdevumi: pirmais – tikt galā ar savas dzīves karmiskajiem samezglojumiem (vai nu atstrādājot, vai nu izdziedinot savu Dvēseles dzīves ceļu); otrais – piepildīt savu ikdienu ar prieku, kas rodas no savu radošo talantu pilnīgas realizācijas.
Kad prieka baterija sevī uzpildīta tik pilna, ka ir sajūta - nu jau gan pa dzīvi notiek lidojums vismaz metra augstumā virs zemes, šajā priekā nesavtīgi var dalīties ar visu pasauli – arī ar tiem citiem, kuri kādā dzīves periodā spēlējuši skarbā skolotāja lomu un lauzuši, sāpinājuši, ierobežojuši… Turklāt ne tikai var, bet tas ir katra pienākums – dalīties un vairot pasaulē labo.
Kā zināt, kas ir tās nodarbes, kas Dvēseli tik ļoti iepriecinās un ļaus celties spārnos? Visbiežāk atbildes meklējamas hobijos, nepiepildītos bērnības sapņos vai sapņos, kas sākas ar teikumu: „Kad es izaugšu liela/ liels, tad…” It īpaši, pareizā atbilde ietērpusies bērnībā dzirdētajos pieaugušo argumentos, ka tas nu gan nav iespējams, jo ar to taču nevar nopelnīt naudu!
Pietiek gausties. Pietiek dzīvot upura dzīvi! Laiks atgriezties pie sevis. Laiks ieklausīties savā sirdī. Laiks saklausīt savu sirds balsi, apklusināt prāta pretargumentus, kādēļ kaut ko savā dzīvē tomēr nevajadzētu darīt, un aidā… Ievilkt elpu un lekt. Lekt nezināmajā. Lekt nedomājot. Lekt – uzticoties. Kurš gan cits vēl pareizāk zinās, kas dara mani laimīgu, ja ne es pati? Lai prātam vēl vairāk sarežģītu dzīvi, der izprast, ka prāta balss, tā ir sabiedrības balss, tā ir vecāku balss, tā ir baiļu balss. Zaķpastalas balss. Cilvēka, kurš nav trenējis savu radošo talantu, balss. Sirds – tā ir mana Dvēsele. Tā ir arī Tava Dvēsele. Mans un Tavs radošais potenciāls, kas katram ir savs. Iespējams, līdz galam vēl nerealizētais radošais potenciāls. Enerģija, kas vēl ietērpusies zīdaiņa autiņos. Bet tikai noticēt. Tikai sākt. Tikai darīt. Katru dienu vismaz vienu stundu. Iesākumā ne vairāk un ne mazāk. Ar laiku, kad jau dzīve lēnām sāks pagriezties Sirds ceļa virzienā, laiku skaitīt un piespiesties nebūs nepieciešams. Tikmēr apsolīt sev reālas lietas un apsolīto pildīt.
Jauna ceļa sākumā dažreiz noder padoms – mazāk runāt, bet vairāk darīt. Izrevidēt savu dienas režīmu: kurā diennakts laikā vislabāk nodoties savas sirds sūtības aicinājumam? Rītos? Vakaros? Pa dienu? Vai naktī? Kas ir tās ikdienā ierastās, teju rituālās darbības, bez kurām mierīgi var iztikt? Ierastais seriāls vairāk atņem enerģiju, nekā dod vietā jaunu. Viena satikšanās nedēļā ar draugiem uzlādē un harmonizē, septiņas – drīzāk izskatās pēc bēgšanas pašam no sevis un sava „neaizstājamās” personas apziņas barošanas. Skrolot Facebook ir interesanti, jo var uzzināt ko jaunu par sev tuvajiem un arī ne tik tuvajiem. Skrolot vairākas stundas, vai tik ilgi, kamēr kaut kas notiek vai vienkārši cilvēks aizmieg – tas ir kārtējais gudrā prāta izgājiens, solot, ka darot pārbaudītas lietas nekas slikts jau nenotiks. Bet arī labs nē, ja pašlaik neatrodies savā dzīvē tādā posmā, kad sirds ar Dvēseli runā vienā valodā un dzied vienā dziesmā (jeb, ja tā šķiet piemērotāk – dejo vienā dejā).
Laiks izrevidēt dienas paradumus. Vecos – enerģiju apēdošos – samazināt. Jaunos – tos, kas vairo prieku – palielināt. Atskaites punkts – viena stunda dienā. Katru dienu. Esi gatava/ gatavs sākt? Es esmu un sāku…
Kintija Bulava, www.atmodinisirdi.lv
Foto: ceļš Bauska - Rīga.