Šis 2017. dzīves gads ir visnotaļ savāds – atšķirīgs un ļoti, ļoti īpatnējs. Bija izteikti tumša ziema, ne sevišķi izteiksmīgs pavasaris, vēsa un lietaina vasara… Rudens izskatās atnācis bez vienmēr tik ierastās atvasaras… Bet šai citādībai ir sava burvība. Tā daudzu cilvēku dzīvēs atvērusi mācībstundu, kuras nosaukums ir „pieņemšana”. Pieņemt un negausties ne par ko. Pieņemt un justies brīvam. Pieņemt un atsperties, lai dotos tālāk. Ar viegluma un lidojuma sajūtu.
Šogad ne tikai gadalaiki ir citādāki. Arī notikumi katra cilvēka dzīvēs norisinās atšķirīgi. Nāk gaismā lietas, kuras citkārt paliktu nezināmas. Meli un viltus 2017. gada enerģijās izgaismojas. Vēl skaidrāk iezīmējas nāves un dzīvības tēma. It kā katram būtu dota iespēja izvēlēties, ko turpmāk darīt ar savu dzīvi – kā to turpināt dzīvot? Vai piekopjot ierastos paradumus, kas iespējams, aizvedīs (vai jau ir aizveduši) līdz nopietnām veselības problēmām un dzīves kvalitātes pasliktināšanai? Vai arī saņemt dūšu, ieskatīties savai dzīvei (ikdienai) acīs līdz mielēm dziļi, pārstāt gausties un ļauties skaistajam transformācijas procesam. Katram, kas tam atveras, tiek dota iespēja izvērtēt, kas viņa dzīvē ir patiess un no tiesas nozīmīgs. Tie, kam jāiet, tie aiziet. Tie, kam jāpaliek, atrod durvis, kā uzkavēties un atgriezties. Dzimst jaunas idejas. Vairojas drosme sekot savam dzīves ceļam. Teikt nē, kad gribas teikt nē. Un teikt jā, kad sirds jūt aicinājumu atbildēt apstiprinoši. Biežāk būt kopā ar sevi, savām pārdomām un jūtām. Apzināti ieplānot laiku sev un rūpēm par sevi, savu dzīvi, savu ķermeni, savas Dvēseles labsajūtu.
Pieņemšana. Tā ir atslēga un katra dzīves pārmaiņām. Uz jaunām iespējām. Uz vecās dzīves turpināšanu jaunā kvalitātē. Pieņemšana – tas ir vārds, kurš rezonē debess baltā krāsā, zibens uzliesmojuma krāsā. Pieņemšana – tā atver durvis mīlestībai. Tā rada iespēju dzīvot sirds enerģiju vibrācijās, mīlot sevi un visu apkārtējo pasauli, cienot sevi un cienot arī visus apkārtējos (pat tos, kas sāpinājuši vai aizvainojuši).
Sākot praktizēt pieņemšanu, sāk izzust negācijas, bailes un vēlme kādu nosodīt. Pieņemot, tu pieņem arī otru, pat tad, ja viņam ir atšķirīgs viedoklis un atšķirīgs uzskats, kā dzīvot.
Katrs mēs dzīvojam savu dzīvi un tikai katrs pats zinām, kad esam gatavi spert izšķirošo soli mainīties. Tikmēr varam iet viens otram līdzās, pieņemot, ka katram ir savs dzīves ceļš un savs laimes komplekts.
Pieņemot pilnībā zūd vēlme otru aprunāt. Pieņemot pilnībā zūd vēlme cīnīties un aizstāvēties. Ja kāds „sit” („sit” ar vārdiem, izturēšanos vai ignoranci), ir nevis vēlme atdarīt ar to pašu vai vairāk, bet pagriezt otru vaigu un ļaut, lai situācija noplok, aiziet un vietā nāk jauna. Savas dzīves pieņemšana – tā ir ieskatīšanās acīs situācijai šeit un tagad: kur es esmu, kas es esmu, ko es daru un kas mani patiesi dara laimīgu? Un kas ir jādara – soli pa solim – lai laimīgs justos visu laiku, kopā ar visiem cilvēkiem, vienots ar dabu un tuvākajiem ap sevi?
Kā uztrennēt prasmes dzīvei pieņemošā enerģijā?
Biežāk teikt jā, retāk nē. Atcerēties, ka katrs cilvēks uz šīs zemes ir eņģelis, ar savu unikālu Dvēseli, savu unikālu Zemes dzīves uzdevumu un sūtību vienam pret otru.
Pašlaik jūtu trīs ceļus, pa kuriem iet, lai pilnībā savā dzīvē ielaistu pieņemšanu.
Pieņemšana caur piedošanu. Piedot visiem, kas kādreiz sāpinājuši, aizskāruši, pametuši, aizgājuši, pateikuši to, ko negaidīji. Piedot arī sāpīgiem dzīves notikumiem, pārdzīvojumiem, negaidītiem dzīves pavērsieniem. Piedot sev. Piedot pasaulei. Piedot Radītājam. Patiešām piedot sev. Patiešām piedot Radītājam. Savienoties atkal ar visu pasauli. Mēs visi esam vienoti. Visi esam īpašas Dvēseles, kurai katrai ir savs uzdevums un savs īpašs ceļš, kas ejams. Piedot un ļaut sev aizmirst visu, kas sāpējis un bijis nepatīkams.
Pieņemšana caur atlaišanu. Palaišanu brīvībā. Nevis pieķerties notikumiem, kas sāpinājuši, nevis just iekšēju vēlmi atriebt otra pārinodarīto (vai gaidīt, kad Karma to atriebs), bet no visas sirds un ar mīlestību – palaist visu pa vējam.
Aizvainojumi ir kā akmeņi, kas tup drēbju kabatās, kas nospiež sirdi, rada smagumu plecos, vairo vēlmi turpināt atkarības (ēdiens, vairāk kā nepieciešams, alkohols, cigaretes, saldumi …). Aizvainojumi laupa Dvēselei mieru naktīs.
Bet galvenais, tie kavē attīstībai. Tie neļauj uzsākt jaunus projektus, ja arī uzsāk, tad kaut kas visu laiku neiet. Tie bremzē dzīvi ieraudzīt tās patiesajās mierpilnajās krāsās, jo riņķa dancis „vissirslikti, visiemvissirslikti, viņivisislikti” turpinās. Pieņemt, piedot un atlaist… Ļoti efektīvi iedomāties baltu lapu vai sniegu, kurš visu attīra un atbrīvo. Ir sāpīgais notikums? Cilvēks, kurš uzdzen riebumu? Cilvēks, kurš krīt uz nerviem ar to vien, ka ienāk telpā, kurā uzturies? Ielaid starp sevi un viņu baltu lapu. Baltu tīru lapu. Tā ir balta enerģija. Mīlestības enerģija. Pieņemšanas enerģija. Tikai pieņemot, iespējams palaist un mainīt apkārtni ap sevi. Ielaist savā dzīvē jaunus apvāršņus, jaunus cilvēkus un jaunus notikumus.
Pieņemšana kā iekšējās brīvības priekšnosacījums un spēka avots. Jā, praktizējot katru dienu dzīvi pieņemošā attieksmē, cilvēkā atveras viņa iekšējais spēka avots – tas, kurš vienots ar Zemes māti un Visuma Radītāju (un arī ar savu augstāko ES). Tas palīdz noturēt stingru stāju. Tas palīdz neliekties, kad citi liec. Tas dara brīvu un rod atbildes uz visiem iekšējiem jautājumiem. Tas sazemē un vienlaikus ļauj lidot. Dzīvot ar lidojuma sajūtu Dvēselē. Priecīgi. Viegli. Iedvesmoti. Atvērti vienam pret otru. Mīlestībā.
No sirds vēlu, lai izdodas savā dzīvē līdz galam ielaist pieņemšanu! Šis gads mums palīdz, ļausimies. Un, ja skapī jau nestāv no iepriekšējās sezonas, atradīsim pa skaistam gumijnieku pārim! Lai lietus līst, jo rudenim peļķes piestāv!
Kintija Bulava, www.atmodinisirdi.lv