“Ir vēl viena lieta, kas tev jāzina, pirms sāc nākamo Zemes cilvēka dzīvi. Pēc dzimšanas tu aizmirsīsi visu, ko esi piedzīvojusi šeit Debesīs. Tu aizmirsīsi arī to, ka patiesībā esi Gaismas būtne un pati sevī nes mīlestības gaismu, kurā ir visas atbildes uz visiem taviem Zemes dzīves jautājumiem. Atbildes vienmēr būs tevī, bet savos meklējumos, bieži maldīsies un atbildes meklēsi citos. Šī laika cilvēki ir izvēlējušies piedzīvot atbrīvojošo transformācijas procesu vienas dzīves laikā. Tā ir daļa no Visuma plāna. Vai tam visam patiešām esi gatava?” Pirmatnējais Gars pirms daudziem gadiem uzrunāja Dvēseli.

Dvēsele bija tik ļoti sailgojusies atkal nokļūt uz Zemes un piedzīvot emocionāli sajūtām piesātināto cilvēka dzīvi, ka, daudz nedomājot, nekavējoties piekrita. Savā būtībā viņa zināja – viņai ir viss, lai transformētos; viss, lai savā transformācijas procesā dalītos un savā pieredzē iedrošinātu arī citas Dvēseles, kas iemiesojušās Zemes cilvēku ķermenī. Viņa zināja, ka šis process ir arī ļoti nepieciešams pašai Zemei.

Zemes dzīves procesi

Šī nebija pirmā reize, kad Dvēsele devās uz Zemi.  No iepriekšējām reizēm viņa sevī bija uzkrājusi pieredzi un zināšanas. Sākotnēji tās dzīvē izpaudīsies kā viņas radošie talanti (mūzika, dzeja, māksla), tas būs kaut kas, kas viņu tik ļoti iepriecinās, ka katru reizi, to darot, viņa pacelsies spārnos, it kā atcerēdamās, kā tas bija – absolūtā laimē būt daļai no Visuma mīlestības un viegli kā balerīnai dejot simtiem metru virs Zemes – kaut kur augstu, augstu mākoņos, un vēl augstāk...

Ar laiku, Zemes dzīvei metot vienu kritisku līkloci pēc otra (un Dvēsele zināja, ka tas pilnīgi notiks, jo viņa tur augšā Debesīs pati piedalījās savas dzīves plānošanas procesā!), Dvēsele atmodīsies. Viņai it kā nokritīs rozā brilles. Viņai it kā nokritīs kilogramiem smaga un nepanesama ciešanu un vaimanu nasta. Viņai beidzot būs sajūta, ka dzīve ir skaista un cilvēki visi bez izņēmuma ir tiešām lieliski. Tikai atskatoties, viņa ieraudzīs, ka ir atmodusies. Tieši tad viņa no visas sirds izpratīs sāpju svētīgo virsuzdevumu – izvest Dvēseli caur atslēgas caurumu vai vēl precīzāk - caur adatas aci – lai piedzīvotu transformējošo dziedināšanas procesu. Esot tur iekšā – adatas acī – ciešanas, sāpes un izmisums būs tik milzīgs, ka Dvēsele nekam vairs neredzēs jēgu. Bet viņa turēsies pie saviem radošajiem talantiem, kurus pārmanto no dzīves dzīvē. Auklēs, lolos, piepildīs... Palēnām, palēnām viss mainīsies. Pamazām, pamazām Dvēsele sevi atbrīvos no karmisko uzdevumu saraksta, kā rezultātā kļūs laimīga, enerģijas pilna un vesela.

Tad notiks kas negaidīts. Dvēseles Zemes dzīvē to sauks par Debesu dāvanu, brīnumu, mistiku... Kaut ko, kas nav prātam izskaidrojams. Dvēsele savienosies ar Gaismu sevī, Gaismu Zemes mātes klēpī un Gaismu Visumā. Viņa kļūs vienota ar Visumu, ar Zemi, ar sevi, ar visiem cilvēkiem un būtnēm Zemei līdzās. Viņa izstaros mīlestības gaismu un būs savienota arī ar zināšanu krātuvi sevī.

Par šādu Dvēseli cilvēka ķermenī teiks – Tu nu gan esi viena vieda būtne! Bet Dvēselei būs tikai viena vēlme – dzīvot savu Zemes dzīvi laimīgi un ar savu dzīves ceļu iedvesmot citus, kas vēl tikai ir atmošanās procesā.

Pirmatnējā Gara dāvanas

Pirmatnējais Gars noskatījās, kā Dvēsele apņēmības un entuziasma pilna devās iepriecināt divus Zemes cilvēkus, kas kļūs par Dvēseles vecākiem, un piedzīvot savu vienas dzīves transformācijas procesu. Dāvāja Dvēselei savu svētību, bet pats rimtā garā turpināja savus ierastos pienākumus: dāvāt svētību Zemei, katru gadalaiku izgreznot ar brīnumainiem dabas skatiem, ziediem, augļiem, dārzeņiem; parūpēties par putniem, zivīm, dzīvniekiem; aplaimot ar savu svētību pasaules mežus, tuksnešus un okeānus...

Pirmatnējais Gars bija mierīgs. Viņš zināja, ka Dvēselei izdosies viss iecerētais. Dvēsele bija izvēlējusies piedzimt Latvijā. Tā kā viss Zemes cilvēka dzīvē notiek cikliski, spirālveida kustībā uz augšu vien, Pirmatnējais Gars zināja, ka Latvijas dabas ritums Dvēselei palīdzēs (citās pasaules vietās ir citi atbalsta komponenti).

Pavasaris. Vasara. Rudens. Ziema.
Sēklas sēšana. Dīgšana. Laistīšana un barošana. Ražas vākšana. Atpūta.
Sapņu un mērķu kaldināšana. Darīšana. Darīšana un vēlreiz darīšana. Augļu vākšana. Gandarījums. Pateicība. Atpūta. Un atkal jaunu sapņu un mērķu kaldināšana.
Piedzimšana. Bērnība. Tīņu gadi. Pieaugšanas process. Atbildības uzņemšanās par savu dzīvi. Mācīšanās. Attiecības pašai ar sevi un citiem. Krišana. Celšanās. Kāpšana. Pārdzimšana. Dzīve. Nāve.
Pavasaris. Vasara. Rudens. Ziema.
Janvāris. Februāris. Marts....... Novembris.

Tad katru gadu pienāks novembris. Pirmatnējais Gars katram mēnesim sagatavojis savu dāvanu komplektu, bet novembrī, Latvijai teju jau pirms simt gadiem sagatavots, dāvanu komplekts ir šāds: tumsa, patriotisms, brīvība, dzimšanas diena, “īsais brīdis pirms...”.

Tiesa, te jāiestarpina, ka nelielās niansēs šis Pirmatnējā Gara svētais dāvanu komplekts atšķīrās Latvijas Padomju laiku režīmā, tomēr šajā stāstā akcents ir nevis uz vēsturiskajiem procesiem, bet gan uz katras dāvanas simbolisko nozīmi.

Pienāks gads, kad šīs novembra vērtības palīdzēs Dvēselei atmosties. Tā kā atmošanās parasti nenotiek vienā dienā, Pirmatnējais Gars Dvēseles transformēšanās ceļā palīdz ar dāvanām.

Vai vari sajust to nozīmi savas Dvēseles konkrētajā Zemes dzīves brīdī?

Tumsa

Viss sākas ar tumsu. Lai saskatītu gaismu sevī, ir jāsaskata tumsa sevī. Vispirms ārpusē (vidē), tad iekšpusē (raksturā, dzīves uztverē, automātiskajos paradumos). Dienām kļūstot arvien īsākām un īsākām, pati daba palīdz Dvēselei palēnināt dzīves tempu, lai vērīgi ielūkotos sevī. Tumsa ir kā lakmusa papīrītis, kurš uzrāda visas cilvēka vājās vietas. Pienāk gads, kad cilvēks līdz pat Dvēseles dziļumiem to sajūt. Tad dzīve vairs nav iespējama tāda, kā līdz šim... Cilvēks pieņem lēmumu un mainās.

Patriotisms

Domājot par šī vārda izcelsmi un emocionālo nozīmi, uzreiz nāk prātā valstu veidošanās process. Kas bija pirmais – cilvēku vēlme palielināt savu ietekmi vai vēlme justies kaut kur iederīgam? Lai arī cik neiederīga cilvēka prātam izskatītos šī dāvana, tā spēlē būtisku lomu. Tā ir kā palaidējmehānisms nākamo dāvanu svētajām ietekmēm.

Patriotisms. Tas kā vijoles mūzika aizskar Dvēseles stīgas. Tas raisa melanholiju. Tas modina ilgas pēc mājām. Brīžiem tas ir arī neērts, jo uzjundī neērtos dzīves jautājumus – cik laimīgs es jūtos tieši šeit un tagad? Kā jūtas mans ķermenis? Kā jūtas mans gars? Cik priecīgs es spēju būt katru dienu? Cik apmierināts? Cik pateicīgs par visu, kas dots? Cik mierīgs sevī un pasaulē, kurā dzīvoju? Cik ļoti spēju paļauties?

Brīvība

Nenoliedzami, būt brīviem pašiem savā valstī – tā ir vērtība, kuru katru gadu Latvijā svinam ar svētku parādēm, salūtiem, vakariņām ģimenes lokā, patriotiskām filmām, koncertiem vai deju uzvedumiem.

Taču Brīvība kā jēdziens Dvēselē ar sarkanā lakata cienīgu raksturu iedarbina plašu emociju spektru. Līdzībās runājot – mūsu Dvēsele var sajusties tikpat satrakota kā vērsis Spānijā, kad toreadors izaicina viņu ar plīvojošā auduma strēmeli. It sevišķi tad, ja Dvēsele Zemes dzīvē nav vēl iemācījusies dzīvot brīvi.

Tā ir ļoti iesprostojoša un nospiedoša sajūta, ja cilvēks Dvēseli velk katru dienu uz darbu, kurš pašam nepatīk. Tas ir Dvēseli sāpinoši, ja cilvēks nav iemācījies pateikt nē, tādēļ, izdabājot citu iegribām, turpina visvairāk sāpināt pats sevi. Dvēsele jūtas kā svina pielieta, ja Zemes dzīvē pārāk lielu vērību pievērš naudai (kas, kā likums, vienmēr ir par maz!), politikai (jo, kā likums, tie tur pie varas neko nesaprot un dara muļķības!), citu domām un viedokļiem (un, kā likums, šāda Dvēsele katru dienu uzzina, ko kāds par viņu sliktu ir padomājis, pateicis vai izdomājis!), partnerattiecībām (jo vainīgs ir viņš vai viņa, kādēļ attiecībās nejūtos laimīgs! Vai arī īstās laimes trūkst, jo esmu precējies vai neesmu... Ir bērni vai nav...)... Patiesībā šo sarakstu var turpināt un turpināt.

Nebrīvi pazīstam tik dažādās formās, dziļumos un dimensijās. Ir tikai viens galvenais likums, kuru Zemes dzīvē apgūst ikviena Dvēsele: tikai tu pati vari darīt sevi laimīgu! Katru dienu radi laimīgu, atceroties, ka tev nevienam ne par ko nav jāatskaitās, jāattaisnojas, jāpaskaidro. Tā ir tava dzīve. Tavi lēmumi. Tavas domas. Tavi uzskati. Tava laime. Tava brīvība.

Dzimšanas diena

Tie ir skaisti svētki! Iespējams, paši skaistākie, jo katru gadu Dvēsele var nosvinēt to, ka ir ieradusies šai pasaulē. Runā, ka laiks pirms dzimšanas dienām ir pats jutīgākais un cilvēka gadā trauslākais periods. Varbūt tas ar nolūku? Lai cilvēks atkailinātos un pats sevī saklausītu savas Dvēseles balsi?

Sajūtu komplekts “īsais brīdis pirms...”

Kopš rietumu pasaulē ienākusi kristietība, novembris ir mēnesis, kas sagatavo cilvēkus klusajam Adventes laikam. Jā, tas ir arī laiks, kad veikalnieki sāk izkarināt Ziemassvētku spuldzītes un radio džinglos ierunā reklāmas, lai informētu par izdevīgākajām svētku dāvanām.

Taču uztvērīgā Dvēsele stāv tam visam pāri. Tā apklust, palēnina gaitu un ieklausās. Kas zina, varbūt tieši šogad viņas Zemes dzīvē sāksies atmošanās process?

Kintija Bulava, www.atmodinisirdi.lv