Esmu laimīga, jo esmu iemācījusies sevi lutināt ar spontāniem un plānotiem ceļojumiem. Esmu laimīga, jo katrs ceļojums manā dzīvē ir kā atpūtas oāze, no kuras atskatīties uz savu ikdienu un ieraudzīt lietas, kuras patīk vai tieši otrādi – nepatīk un vajag izmainīt. Esmu laimīga, jo pēc katra ceļojuma, kurā esmu devusies, varu teikt – dzīve pirms un pēc. Katrs ceļojums man vienmēr kaut ko pastāsta un atklāj – pašai par sevi un visu dzīvi kopumā…

Šoreiz padalos ar savām sarunām un monologiem Gruzijā.

1. Uzticēties Augstākam virzītājspēkam un visai eņģeļu komandai

Esmu pateicīga ikvienam, kurš manā ceļojuma gatavošanās brīdī, dalījās ar savu padomu par Gruziju, ieteica ceļojuma maršrutu, nakšņošanas vietas, labākos pārvietošanās ceļus. Taču šis ceļojums, kā šķita, teju par spīti, vēlējās pierādīt, cik patiess ir teiciens “Vēlies sasmīdināt Dievu? Pastāsti Viņam par saviem plāniem.” Katra diena plānos ieviesa korekcijas. I apmaldījāmies, jo ļoti daudz Gruzijas ielās ielu nosaukumi norādīti viņu valodā vai nav norādīti vispār (vai neatradām norādes!), i sajaucām ieteiktās nakšņošanas vietas, i piedzīvojām elektrības atslēgšanos (skaidras dienas vai nakts laikā)…

Pirmais cilvēks, kuru satiku Gruzijā, bija vietējais taksists, kurš neatlaidīgi piedāvāja savus pakalpojumus aizvest mūs no lidostas līdz pilsētai. Dzirdot viņa nosaukto cenu par braucienu, tai nenoticējām un sākām kaulēties. Nokaulējām ar’. Bet teikums, kuru, acīs skatīdamies, man teica taksists, vēl arvien palicis atmiņā: “Kādēļ tu neuzticies cilvēkiem? Mēs, gruzīni, esam taču viesmīlīgi cilvēki.”

Šeit vienlaikus tika pateiktas divas lietas – gan tas, ka neuzticos (un tie, kas izdzīvojuši lielas sāpes, bieži neuzticas), gan tas, ka manipulatīvi tiek uzspiests, mēs taču esam tik labi un viesmīlīgi, vai tad ar to vien nepietiek, lai noticētu? Jo dziļāk Gruzijā virzījās mūsu ceļojums, jo vairāk tika pārbaudīts šis iekšējās ticības jautājums.

Vai uzticēties vīrietim, kurš busiņā pa ceļam uz kalniem dzied Pugačovas “Alije Rozi”, bārsta komplimentus un aicina uz vienu nakti pie sevis uz mājām? Vai uzticēties vīrietim viesnīcā, kurš strādā recepcijā un vienlaikus ir arī šī visa īpašnieks, bet sarunu laikā izvairās skatīties acīs? Vai noticēt vietējam, kurš vēlas pārdot mums tūristiem speciāli paredzētu čaču (gruzīnu šņabis, kas gatavots no vīnogu uzlējuma), sakot, ka no mājās gatavotajiem var noindēties, tādēļ pērciet šo, desmit reizes dārgāko? Vai doties kalnos ar vīrieti, kura dzimtā vieta ir 22 mājiņu mazs ciemats, uz kuru viņam jāaizbrauc pēc cepures, kuru likt rītdien notiekošajās bērēs? Vai iepirkties veikalos, kuros nav izliktas preču cenas un tās tiek pielāgotas katra tūrista naudīguma izskatam?

Viens no būtiskākajiem pagrieziena punktiem visa brauciena laikā bija drosmīgi pieņemts lēmums atstāt rezervēto dzīvokli par labu svaigam gaisam, iespējams, pie kāda no pilsētas tiltiem. Esmu pateicīga visiem, kas noorganizēja iespēju Tbilisi dzīvot dzīvoklītī, kurā ērti var gatavot un iepazīt pilsētas daļu, kurā dzīvo liela daļa vietējo. Tomēr līdz galam neizrunāto lietu dēļ nebijām noskaidrojušas, ka dzīvoklī var smēķēt. Tas bija tik piesmēķēts, ka pat sienas bija pievilkušās ar dūmiem un visu nakti, turot vaļā logu (no rīta uz ielām bija slapjš sniegs), dzīvoklis vienalga nebija izvēdinājies. Izdzīvoju spēcīgu emocionālo trilleri, kas mijās gan ar vainas apziņu (jo pārpratuma dēļ jau vienu rezervēto dzīvesvietu nebijām apmeklējušas un nevēlējāmies pievilt arī otrus draugus, caur kuriem šis viss bija sarunāts), gan arī sevis šaustīšanu (jo esmu nesmēķētāja un tik ļoti daru pāri savam organismam), gan kārtējo reizi izbijos no bailēm no nezināmā. Sieviete, kas izrādīja mums dzīvokli, atklāja, ka mums iedevusi atlaidi cenā par dzīvošanu (paldies viņai par to!), bet vienlaikus arī mūs brīdināja, ja izlemjam doties tālāk, lai dodam laicīgi ziņu, jo tad šo dzīvokli izīrēs nākamajiem tūristiem, kas bieži zvana un par to interesējas. Tā liekot mums pieņemt, ka arī pēc tūrisma sezonas beigām, tūristi meklē labas dzīvesvietas par labām cenām (nenoliedzu, tā noteikti arī ir). Vienlaikus arī apzinājāmies, ka visticamāk arī citu dzīvesvietu mums būs atrast diezgan grūti, jo eiropeiskās prasības pēc tīrības, labas cenas un pieejamības, ierindo mūs kaprīzo tūristu pulkā. Negribas taču arī sāpināt tos visus cilvēkus, kas palīdzēja mums ar rezervāciju.

Diezgan spēcīgā emociju virpulī tomēr pieņēmām lēmumu, pirmajā vietā likt sevi un savas sajūtas. Spītējot slapjam sniegam un smagajam koferim, kuru vilkām pamīšus uz maiņām kopā ar draudzeni, kā arī tam, ka neorientējamies svešā pilsētā, devāmies jaunas dzīvesvietas meklējumos.

Nākamo divu stundu laikā, lūdzot savus eņģeļus un visu Augstāko komandu palīgā, atradām jauku vintage stila hosteli 15 metru attālumā no Tbilisi vecpilsētas, tajā ir noteikums telpās nesmēķēt, nakšņošana tajā bija cenā izdevīgāka, tajā bijām vienīgās tūristes visā mūsu uzturēšanās laikā, kā arī sadraudzējāmies ar interesantiem hosteļa administratoriem – Andrea, kurš dzimis Ukrainā, kuram pašlaik ir 21 gads un mērķis iegūt maksimāli lielu pasaules pieredzi, lai pēc gadiem atgrieztos savā dzimtajā zemē un piedalītos tās attīstības procesos; ar Dinu, kura dzimusi Sanktpēterburgā, gada sākumā atbraukusi ceļojumā uz Gruziju un pēc diviem mēnešiem tajā atgriezusies atkal – nu jau uz ilgāku laiku – lai pasildītos siltajā Gruzijas klimatā un sāktu savu uzņēmējdarbību; un Scotnee – gruzīnu, kurš dzimis un audzis mazā pilsētiņā netālu no Tbilisi, nekad nav bijis Svanetijas kalnos vai Batumi (arī ārzemju ceļojumi viņam gājuši secen), toties viņam ir draudzene, kuru viņš mīl un plāno precēt, un viņam ir sapnis – pabeigt studijas psiholoģijā un kļūt pat izmeklētāju. Savu nākotni viņš redz Gruzijā.

Gruzijas brauciena laikā vairākkārt pārliecinājos, ka savās dzīvēs tiekam vadīti. Tikai jāiemācās pašu dzīvēs atšķirt uzticēšanos no aklas uzticēšanās, savas vēlmes no citu vēlmēm (jo citiem bieži liekas, ka viņi zina labāk, kā tev jādzīvo vai pat jājūtas!). Izvēloties prieka ceļu, nav iespējams aiziet greizi. Visam, kas notiek, ir nozīme. It sevišķi, ja notiek tā, kā nav ieplānots. Spontanitātes ceļš vienmēr nes līdzi interesantas iepazīšanās, piedzīvojumus, atklāsmes un iespējas. Galu beigās viss tomēr notiek tā, kā tam jānotiek saskaņā ar Augstākā plānu.

2. Neatlikt uz rītu to, ko var izdarīt jau šodien

It kā tik banāls un no galvas zināms teiciens, bet atkal un atkal slinkums vai nepārliecinātība ņem virsroku. Tik elementārā zeķīšu mazgāšana vakarā atmodināja manī ticību sekot savam lielajam sapnim – soli pa solim, sākot ar pirmo, uzreiz pēc atgriešanās mājās. Kas notika ar tām zeķītēm? Pirmajā dienā nakšņojām viesnīcā, kurā bija ļoti karsti apkures radiatori. Izmazgātās zeķītes izžūtu viens divi. Bet diena bija gari, pirmie iespaidi par Gruziju pārāk spilgti, emocijas pārāk daudz… Izdomāju, kas par to, lielajā koferī ir arī citas tīras zeķītes, šīs izmazgāšu rītdien, kad nebūšu tik nogurusi. Nogurums nākamajā dienā patiesi bija mazāks, bet mitrums telpās daudz lielāks, kā arī apkure vārgāka (tikai elektronisko sildītāju līmenī). Zeķītes žuva divas dienas.

Tas bija spēcīgs atgādinājums – darīt uzreiz, tiklīdz ir svaiga ideja. Idejas nāk tieši tad, kad apkārt vidē ir īstie apstākļi, lai iecerēto varētu īstenot. Te es, protams, nerunāju par zeķīšu mazgāšanu ikdienā. Bet par tiem lielajiem sapņiem un uzdrošināšanos – dzīvot tādu dzīvi, kas dara laimīgu.

3. Esi pateicīgs par visu, kas dots

Biju pārsteigta, kad pēc dažu stundu sarunām ar Andrea (minēju, ka tas ir Tbilisi hostelī iepazītais administrators, kurš dzimis Ukrainā), viņš izdarīja secinājumus, ka Latvijā ir smaga dzīve un cilvēki pie mums ir nelaimīgi. Interesanti, ka mēs nemaz nerunājām par Latviju. Drīzāk par mūsu iespaidiem par Gruziju, ceļošanas piedzīvojumiem un diezgan ekstremālajiem ceļojuma pavērsieniem, par naudu, par politiku, par vidējām algām un dzīves apstākļiem… Šī situācija lika aizdomāties, cik ātri veidojas viedoklis vienam par otru, nemaz neuzdodot jautājumu – vai tu savā dzīvē jūties laimīgs?

No otras puses, kādēļ lai uzdotu šādu jautājumu, ja divas meitenes – ceļotājas pa Gruziju – ir tik ļoti pārņemtas ar šoku, ka vismaz 75 % satikto cilvēku Gruzijā mūs redz kā staigājošus bankomātus, iluzori cerot, ka uzspiežot uz īstajām pogām, nauda pati gāzīsies ārā aumaļām, tādēļ bijām pārāk aizrāvušās ar savu emociju izlikšanu mutvārdā.

Ko dod visu izstāstīt, ja balansam netiek pievienota tikpat liela deva pozitīvā? Tikai veidojas pseido realitāte, kur katrai no iesaistītajām pusēm jāatrod savs patiesības grauds.

Es vairākas dienas meklēju atbildi, kādēļ tik daudz cilvēku dalās negatīvajā (es tai skaitā)? Kādēļ ir vieglāk pastāstīt otram, kas nav sanācis vai ko kāds cits pāri izdarījis, vai darījis netaisnīgi, nevis pastāstīt par jaukajām lietām, kas piedzīvotas? Pašlaik esmu tikusi līdz atbildei, ka nemākam līdz galam būt pateicīgi par visu, kas ir dots. Tas, starp citu, ir arī viens no Reiki principiem, kurš aicina – esi pateicīgs, par visu, kas tev ir dots jau tagad. Tad piedzīvosi, kā tiks dots arvien vairāk un vairāk. Katram pēc nopelniem – īstajā laikā un vietā.

4. Troksnis apkārtējā vidē aicina uz klusuma brīžiem sevī

Gruzija ir skaļa zeme. Šoferi brauc un nemitīgi pīpina viens otram. Atšķiras pat stūres skaņas signālu vēstījumi. Nepilnu divu nedēļu laikā, kuras pavadījām Gruzijā, ievērojām, ka noteiktā skaņas intensitāte nozīmē – pavācies nost no ceļa, es tevi apdzenu; nē, diemžēl brīvu vietu busiņā nav; čau, re, kā satikāmies; klau, varbūt vajag kaut kur aizvest; man apnika gaidīt savu kārtu krustojumā, tagad izbraucu es…

Otrs lielākais trokšņa veidotājs ir pārdevēji uz ielām un tirdziņos. Viņiem pat ir tādas darba vietas kā busiņu klientu sasaucēji. Staigā vīri skaļām balsīm pa stāvvietu un klaigā gala pieturvietu nosaukumus. Kad kāds no garāmgājējiem atsaucas, tas uzreiz tiek aizvests pie īstā busiņa, iesēdināts tajā un no viņa tiek iekasēta arī nauda par braukšanu (saprotams). Protams, tāpat lielu troksni veido intensīva satiksme – lielajās pilsētās tā tiešām ir intensīva. Pat naktīs. Cilvēku klaigas. Mūzika – no garāmbraucošām mašīnām, klubiem, blakus dzīvokļiem. Kad visi šie trokšņi satiekas – jezga ir milzīga.

Pirmajās dienās liekās, ka nedzirdu pati savas domas, bet pēc tam jau pieradu. Līdz tādai stadijai, ka atgriežoties Latvijā, ievēroju, cik viss šeit ir kluss. Tikai šeit, mājās, sāku apzināties trokšņa svētīgo nozīmi savā dzīvē.

Savā veidā apkārtējās vides radīto troksni var salīdzināt ar negatīvām domām, kas uzvelk, cepina, paņem ļoti daudz enerģijas. Jo neitrālākas domas, jo lielāks iekšējais miers. Tas savukārt ietērpj dvēseli klusuma drānās, kas palīdz saglabāt mieru un harmoniju pat vistrauksmainākajās ikdienas situācijās.

5. Dzīvo tādu dzīvi, kas dara laimīgu

Tikai katrs pats esam atbildīgi par savu laimi. Jo ātrāk izdodas šo sajūtu ielaist sevī un uzņemties atbildību par savu dzīvi, jo lielāka brīvības sajūta. Mani laimīgu dara ceļojumi, pasaules iepazīšana, sarunas ar cilvēkiem, brīvības sajūta. Protams, tāpat kā daudziem, arī man ik pa laikam dzīvē notiek situācijas, kad citiem labāk zināms, kā man būtu bijis jārīkojas, kādas sajūtas jārada vai vēl trakāk – to citu sajūtās tieku vainota es, uzskatot, ka, ja es būtu rīkojusies citādāk, tad viņam nekas tāds nebūtu bijis jāpiedzīvo. Bet tur jau tas dzīves skaistums – pieņemt, ka katrs esam unikāls un īpašs, katram ir savas emocijas un vajadzības, katram savs laimes sajūtas komplekts! Būt mīlestībā uztvērīgam, sajust otru, vienmēr pirmajā vietā likt sevi un uzticēties savai eņģeļu komandai.

Gruzijas kalnos kāds īpašs vīrietis mums meitenēm teica tostu – lai notiek viss, kam jānotiek. Nevis tā, kā gribas, bet tā, kā jānotiek.

Tā arī viss notiek un lai notiek!

Kintija Bulava, www.atmodinisirdi.lv