Tā pa īstam. Bez šaubīšanās. Bez apstiprinājuma no malas meklēšanas. Bez astrologiem. Taro kārtīm. Gaišreģiem vai citu pasauļu redzētājiem. Bez citu pazemināšanas, lai celtu savu varēšanu (pašvērtību)... Bet noticēt sev. Paļauties uz sevi un būt absolūtā līdzsvarā ar savu dzīvi, neatkarīgi no tā, kādā dzīves posmā pašlaik atrodamies.

Kādēļ ir tik svarīgi sev noticēt pa īstam un līdz galam? Šis bija jautājums, kuru intensīvi apcerēju pēdējos divus mēnešus. Bet pirmo reizi tā pavisam atklāti sev to uzdevu dzīves periodā, kad apjautu, ka līdzšinējos dzīves pamatus esmu uzbūvējusi uz maldu balstiem. Tieši tādēļ mana ideālā pasaule, kādu to redzēju caur rozā brillēm, sagruva kā tāds kāršu namiņš. Pēkšņi ieraudzīju, ka savu dzīvi biju iekārtojusi, klausoties citu padomos. Dari tā! Nedari šitā! Ja labi mācīsies, būs labas atzīmes. Ja būs labas atzīmes, dzīvē tālu tiksi! Ja daudz strādāsi, labi saņemsi! Ja daudz saņemsi, tev būs viss, ko dzīvē var vēlēties! Ja skaisti flirtēsi, būs attiecības! Ja notievēsi, nebūsi viena!

Šo padomu sēriju varētu uzskaitīt un uzskaitīt. Pēc būtības daudzos no šiem labi domātajiem padomiem nav nekā nepareiza, ja vien, sākot tos īstenot, laikus pamanītu, ka tas ir nevis mans dzīves ceļš, kuru eju, bet gan citu iedomātais dzīves ceļš, kāds man būtu ejams un kuru eju, jo klausu citu padomam. Kaut kur dziļi dziļumā manī mājoja "labās meitenes" sindroms. Nenoliedzami, šis dzīves nostaigātais posms citu pavadā arī ir ļoti svētīgs, jo, kā gan citādāk tā pa īstam varētu iepazīt sevi? Uzzināt, kas ir mans un kas nav? Kas ir pieņemams un kas nav? Daudzas šajā ceļā iegūtās zināšanas un mācības nemaz citādāk nevar apgūt, kā tikai ejot cita pavadā. Tādēļ sliktākais, ko pēc šādas atklāsmes varētu darīt, ir sevi šaustīt un kaut ko sev pārmest.

Pamanīji kaut ko nedabisku? Apstājies. Ieklausies, ko saka tava sirds un sāc dzīvot saskaņā ar to. Viegli teikt, bet grūti izdarīt. It sevišķi, ja nav lielas pieredzes dzīvot saskaņā ar savu iekšējo būtību. It sevišķi, ja sava iekšējā būtība šķiet tikai kā tāda nezināma definīcija zinātniskajā literatūrā. Esmu pateicīga ikvienam ekspertam – astrologam, gaišreģim, citu pasauļu redzētājam un arī savām Taro kārtīm – kas allaž atbildēja uz maniem jautājumiem, iepazīstināja ar manām stiprajām un vājajām pusēm, kas iedrošināja un kas ikreiz apstiprināja, ka tas, kā pirmajā brīdī pati biju domājusi un jutusi, ir tieši tā, kā paredzēts manā dzīvē konkrētajā dzīves periodā. Šo viedo sarunu un skolotāju pavadībā turpināju spert soļus tuvāk sev un savai sirsniņai. Ar katru reizi arvien vairāk apzinājos, ka visas īstās atbildes ir manī, tāpat kā ikvienā no mums. Tikai uzdrošināties sev noticēt – pa īstam un līdz galam – bija svarīgākais, un noticēt sev bez attaisnošanās, bez vainas apziņas vai citiem lielajiem biediem.

Ticība sev = sevis mīlēšana = enerģija savu sapņu īstenošanai!

Šī ir mana līdzsvara formula, līdz kurai esmu nonākusi šajā dzīves periodā. Mani tā iedvesmo un stiprina, un arī pavada ik dienu, jo atceros, kā tas bija, kad tā visa nebija.

Vēl interesanti, ka šī enerģija savu sapņu īstenošanai (vēlmei no rītiem celties, iziet ārpus mājas, pucēties, smieties, dzīvot!), tā iet roku rokā arī ar dzīvības enerģiju, kas savukārt ļoti saistīta ar fizisko ķermeni un visu materiālo dzīvi kopumā. Ticība sev – tas ir kā tāds palaidēj mehānisms, kā mašīnas aizdedze, lai ierūktos motors un mašīna dotos Latvijas ceļos.

Ticība sev, tā ir dvēseles saruna ar tavu sirdi, ar tavām rokām un kājām, ar tavu prātu un garu. Gluži kā ikviena emocija – prieks, dusmas, izmisums, izbrīns un citas – tā mūsos jau ielikta šūpulī. Dzīves laikā notiek dažādas situācijas, kuras paģēr atvērties katrai no emociju formām. Tā arī ticība sev – tā kā tāds lotosa zieds sākumā ir pumpurā, bet dzīves laikā atveras, ja kopā ar ziedu atveramies arī mēs paši.

Pirmie skolotāji ceļā uz patiesu ticību sev, protams, ir mūsu vecāki. Viņu dzīves pieredze. Viņu ticība sev un ticības sev praktizēšana, jo visupirms mēs dzīvi esam iemācījušies, to atdarinot.

Tā pa īstam ticēt sev, uzticēties sev, kas nozīmē – uzticēties arī apkārtējai pasaulei, izstarojot sirds siltumu, mīlestību un mieru – tas ir viens no katra cilvēka svarīgiem uzdevumiem, kas šajā dzīvē jāapgūst.

Nosacīti visgrūtāk ar šo uzdevumu veicas ideālistiem un pedantiem. Viņiem visgrūtāk pieņemt, ka pasaulē var notikt arī tā – citādāk, nekā paša sirdī/prātā izlolots. Bet tikai tā, kā katrs jūt, tā katram arī ir vispareizāk. Nav jāmaina pasaule, lai dzīvotu ideāli pedantiski sakārtotā un šķietami laimīgā pasaulē. Pasaule jau ir ideāla. Ideāla plaforma katra Zemes dzīves mācībstundām, mijiedarbojoties vienam ar otru. Mainies pats un pasaule mainīsies līdz ar tevi. Reizēm ideālisti un pedantu svētākais blakus uzdevums ir būt par palaidēj elementiem citu dzīves pārmaiņām, citu sevis noticēšanas procesam. Ieraugot pārmaiņas citos, pat vislielākais ideālists un pedants, aizdomājas par pārmaiņu sevī nepieciešamību.

Kā sevī atvērt ticības kanālu? Es iedalītu šo etapu trīs posmos: pirmais – atmodināšana; otrais – nostiprināšana; trešais – praktizēšana.

Ja kāds no posmiem tiek izlaists, process nav pilnvērtīgs. Ticības sev praktizēšana visas dzīves garumā ir kā mūžizglītība, kas īstajā laikā un īstajā vietā atver durvis jaunām iespējām un dzīves piepildījumiem. Turklāt tā ir arī kā tāds lakmusa papīrītis, kurš signalizē, ka pie savas dzīves stūres joprojām esam mēs paši. Vai arī vairs neesam.

Reizēm neatkarīgi vai atkarīgi no apstākļiem, dzīvē notiek tiešām lielas krīzes (slimības, tuvinieku nāves, šķiršanās, bankroti, finansiālas krīzes...). Līdz cilvēks atgūstas, var paiet divi, trīs un vairāk gadu. Katra šāda krīze iedragā ticību sev. Arī bailes no ... (daudzpunktes vietā katrs var ielikt to baiļu kompleksu, kas katra apziņā vēl ir dzīvs un klātesošs), kā arī atkarība no citu cilvēku vērtējuma – tie ir divi ļoti spēcīgi enkuri, kuri kā korķi aizdambē iekšējo kanālu vārdā “ticība sev”.

Ko darīt?
Pirmais. Praktizēt trīs soļu terapiju: atmodināt, nostiprināt un praktizēt. Ar vārdu praktizēt saprotot – katru dienu darot lietas, kas iepriecina un tuvina nākamajam mērķim. Nav mērķa? Izvirzi to!

Otrais. Stiprināt sevī apziņu, ka ikviens esam īpašs, unikāls un vienreizējs, vienlaikus arī atšķirīgs, jo katram ejams savs ceļš un katram izdzīvojami savi dzīves pagriezieni un savas mācībstundas. Kļūdās visi, bet ne jau kļūdas ir svarīgākais un ne jau atrast vainīgo ir svarīgākais!!! Elastīgi atrisināt radušos situāciju, pieņemt to kā vērtīgu dzīves pieredzi un ar jauniegūto zināšanu/pieredzes komplektu drosmīgi doties tālāk – savā dzīvē, savos nākamajos lielajos un mazajos izaicinājumos.

Un trešais – mainīties! Nav svarīgi, ko domā citi. Svarīgākais ir, ko domājam paši. Lai atkal iekustinātu savu ticības svārstu, katru dienu sper soli pa solim pretī saviem sapņiem. Sapņot ir skaisti! Un piepildot vienu sapni, tiecies atkal pēc nākamā! Ja nebūsim savu sapņu stūrmaņi, var sagadīties, ka pie dzīves stūres pieķeras kāds cits – kāds, kurš, piemēram, apzināti vai neapzināti sapņo palielināt savu ietekmi uz to bailīgo rēķina, kuri baidās dzīvot savu dzīvi ar pilnu krūti.


Kintija Bulava, www.atmodinisirdi.lv