Ja pavērojam mazus bērnus, tad viņiem rīkoties pēkšņi un neparedzami, šķiet, nesagādā ne mazākās grūtības. Var tikai apbrīnot viņu radošumu un nerimstošo enerģiju. Kādēļ spontanitāte izbeidzas? Kur tā izbeidzas? Un kādēļ ir tik svarīgi savai dvēselei atraisīt spārnus tieši spontanitātē?

To nav nemaz tik viegli uzrakstīt (jo rakstot, nākas sev to arī tā pa īstam un no sirds atzīt, pieņemt un nenosodīt), bet tādu īsteni spontānu rīcību sev biju liegusi vairākus gadus. Neskaitāmus gadus. Nemaz neatceros, kad un kā tas viss sākās, bet kādu dienu konstatēju, ka viegli nebēdnīgo noskaņu pārņēmušas ikdienas raizes un pienākumi. Interesanti, ka rakstu šos vārdus kā nastas tieši šādā secībā. Laiku pa laikam ieskatoties kādā senākā bilžu albumā, ievēroju, ka mans acu skatiens mainījies. Reiz man pat draudzene jautāja, kur palikusi tā trakulīgā Kintija, kura pilsētas vidū var nostāties uz vienas kājas, saliekties jogas cienīgā akrobātiskā pozā un izbāzt mēli, lai uzņemtu jautru vasaras foto?

Protams, jaunības pašā maksimālismā spontāni un traki rīkoties ir daudz vienkāršāk. Tajā brīdī spontanitātei līdzās ar vienādības zīmi var novietot jaunības maksimālismu, kad liekas - visa pasaule ir pie kājām. Ir tikai ambiciozi sapņi, dumpinieciska pārliecība un prāta mežģi, kas skan kā mantra “Es visu varu, visu daru un man viss izdodas.”

Viens notikums pēc otra. Pasaules durvis veras arvien plašāk, dzīvē ienāk viens pēc otra jauni cilvēki – no citas vides, citiem pasaules uzskatiem un pārliecībām, citām dzīves pieredzēm un citu iekšējās taisnīguma un pasaules mīlestības sajūtu.

Dzīve piespēlē vienu iespēju pēc otras. Jāpieņem lēmumi. Pašai savi lēmumi. Jaunības maksimālismā ir daudz enerģijas. Lēmumi praktiski vienmēr ir strikti un visnotaļ kategoriski. Jā – nē. Balsts – melns. Labs – slikts. Viss – nekas. Ja tu man šitā – es tev tā...

Emocijas uzkurinās līdz tādai stadijai, ka prāts pārmāc sirds balsi, kura spēj runāt tikai tad, kad prāts nomierinājies. Ja pavisam niansēti iedziļinās, sirds jau runā visu laiku, tikai prāts ir daudz skaļāks, tam piemīt kareivīgāka un kategoriskāka lēmumu pieņemšanas taktika. Ja pirms tiem daudzajiem gadiem būtu mācējusi saklausīt savu sirdi, būtu dzirdējusi, ka tā mani aicina būt nesteidzīgai un paļauties, jo Dievs (vari lasīt arī Visuma Radītājs) nekad nekavē. Vēl vairāk – viss notiek, kā tam jānotiek un kā tas ir vislabāk tieši katram no mums. Un nevis tādēļ, ka tāds ir tas slavenais teiciens, kuru pārmantojam no paaudzes paaudzē, bet tādēļ, ka pirms piedzimām, mēs katrs un katra izveidojām savu dzīves ceļu. Tādu kā karti, kur ceļa rādītāji ir dežavū brīži un tas, ko saucam par liktenīgām sakritībām. Mēs katrs piedzimstam ar noteiktu mērķi un uzdevumiem, savu noteiktu bagāžu (vari lasīt arī karmu) un šūpulī ieliktiem talantiem.

Mani iedvesmo doma, ka visi uz šīs pasaules esam neredzamām saitēm vienoti. Mēs atkal un atkal ierodamies uz Zemes, lai sirds gaišumā un mīlestībā atrisinātu šķietami neatrisināmo. Varam saukt tās par grūtībām, likteņa nolemtību, grūtu/smagu karmu vai jebkādā citā līdzīgā vārdā. Tomēr aicinājums ir viens – spēt nomierināt prātu, kļūt par savas dzīves vērotāju un redzēt sirds sniegtās atbildes un virzību tālāk. Piekrītu, varbūt šajā brīdī esmu nedaudz par dziļu aizfilozofējusies, bet tas, ka domāju, rakstot par sirds valodu, ir iekšējā pārliecība un miera sajūta. Kur tā rodas? Manuprāt, sirdī – sirds čakrā. Dzīves laikā mums ir iespēja iemācīties atvērties harmoniskai enerģijas mijiedarbībai – gan starp pārējiem cilvēka enerģijas aktīvajiem kanāliem (čakrām), gan starp māti Zemi, Visuma Radītāju, savu augstāko Es un galu beigās arī līdzcilvēkiem un visu, kas ir ap mums.

Taisnība, katra dzīves ceļš ir dažāds un katram dzīvē arī savi lielie uzdevumi, kas viņam doti saskaņā ar Līgumu, kuru esam Tur augšā parakstījuši vēl pirms dzimšanas. Bet mūs visus vieno kas kopīgs – mīlestības dziedinošā enerģija, kas atveras vienmēr, kad esam gatavi ieklausīties sevī, un katra personīgie talanti, ar kuriem nodarbojoties, pazūd laiks.

Šie abi komponenti nepieciešami mūsu Zemes attīstībai, pārejai jaunā enerģijas līmenī, tādā, kur astrālā saziņa, beznosacījuma mīlestība un domu uztveršana bez vārdiem būs tikpat pašsaprotama, kā mūsdienās ikdienā tik neaizstājamie viedtālruņi. Par jaunajām enerģijām šoreiz dziļāk nepļāpāsim, jo tas jau ir cits stāsts citai reizei.

Nu ir īstais laiks atgriezties pie spontanitātes, par ko ir šīs dienas stāsts. Spontanitāte tā ir kā izpletnis, kas paceļ augšup dzīves lielajiem izaicinājumiem brīdī, kad tas vajadzīgs, un kas palīdz viegli nosēsties (iespējams tikai uz melna negaisa mākoņa maliņas, bet iespējams arī dzīves dziļākajā bedrē), ja tas vajadzīgs. Būt spontānam nozīmē būt dzīvam un klātesošam. Dzīvot mirklī šeit un tagad. Šie pēdējie gadi (un vēl arī kāds strēķītis nākamie) tiek saukti par Pārejas periodu. Šis periods ir īpašs ar daudzām tveramām un netveramām pārmaiņām, bet tā pārmaiņa, kuru gribu pieminēt šoreiz, tā ir dāvana iespējami drīzāk atrisināt visus karmiskos samezglojumus, kas līdz šim bijuši kā enkuri, kas kavējuši dzīvot tādu dzīvi, pēc kuras sirds dziļumos ilgojamies.

Man gribas šo īpašo dāvanu raksturot vēl tēlaināk, atklājot, ka šai Apzinātības dāvanai līdzi nāk vēl īpašāks bonuss, kurš pieejams ikvienam un kurš darbojas gan kā karmas izlīdzināšanas katalizators, gan lakmusa papīrītis, gan nekļūdīgs kompass – ceļa rādītājs... Jūtu, ka tu jau nojaut, uz ko es vedinu. Jā, es runāju tieši par spontanitāti. To pašu spontanitāti, kura kņudina vēderu, laimē liek dziedāt un puspievērtām acīm lidināties metru virs zemes.

Tie dzīves notikumi un sarežģītās izvēles, kas prasa pieņemt neērtus lēmumus un, pilnīgi noteikti, arī visgrūtāko – sevis mainīšanu un transformāciju – tie jau nekur nezudīs. Taču šajā Pārejas laikā mēs ikviens varam izteikt lūgumu (adresējot to tam, kam no sirds ticam), lai nāk īstās atbildes, paveras iespējas un īstajā laikā un vietā sajūtam, kā rīkoties, lai atbrīvotu sevi no karmas smagās nastas. Bet katru reizi, kad liekas pietrūkst spēka vai ticības sev, varam pabarot sevi ar krietnu devu spontanitātes. Vai vēl labāk – lietot to profilaktiski ik dienas, jo spontāns gars tas ir brīvs gars. Spontanitāte tā ir arī dvēseles spārni, kas izceļ cilvēka būtību pat no visdziļākajiem cietuma (lasi arī – kāda izdomāto it kā obligāti ievērojamo likumu) pagrabiem.

Lai dzīvo spontanitāte!

Kintija Bulava, www.atmodinisirdi.lv