Parasti šis jautājums dzīvē uzrodas pēkšņi – ne saukts, ne aicināts. Vienā rīta viņš ir klāt, prātā ienesot karuseļus, sirdī nemieru, naktīs bezmiegu un sliktus sapņus. Vēl šis jautājums parasti nāk komplektā ar bezjēdzīguma sajūtu, depresīvām domām, neveiksminieka sindromu, lielākām un mazākām problēmām vai pat vēl trakāk – pārliecību, ka dzīve ir neizdevusies. Kā nu kuram.
Tieši ar to brīdi, kad manā dzīvē aktuāls kļuva šis jautājums, sākās mans garīgo meklējumu ceļš. Tas bija pirms vairākiem gadiem (cik, neatceros). Atceros tikai to, ka vienu rītu pamodos, un tas bija klāt – jautājums: KAS ES ESMU?
Ar atbildēm, ka esmu sieviete, māsa, meita, mīļākā un kas tikai tur vēl man bija par maz. Mēģināju skatīties dziļāk. Savu prātu un iekšēji urdošo meklējumu sajūtu izdevās uz brīdi nomierināt, pārfrāzējot jautājumu – kāda es esmu. Šis jautājums vairs nebija tik neērts un uz kādu laiku man kļuva mierīgāk. Ļāvu sev būt tieši tādai sievietei, kādu es sevi tobrīd sajutu. Dzīvē mainījās situācijas – viens darbs strauji mainīja nākamo. Sāku aizdomāties, kā veidojas realitāte? Kā es un cilvēki man apkārt uztver dzīvi? Kāda ir dzīves jēga? Kur slēpjas laime? Un vai patiesi tā slēpjas? Kādēļ cilvēku dzīvēs ir ciešanas? Slimības? Sāpes? Šķiršanās?
Kas es esmu? Kas es esmu? Kas es esmu? Tas atkal bija klāt.
Aizgāju vienreiz pie astrologa. Pēc gada otrreiz – nu jau pie cita. Vēl pēc gada vēl pie cita astrologa. Tad iepriekšējo dzīvju redzētāji. Gaišreģi. Pašas kārtis. Filozofiskas sarunas ar līdzgaitniekiem. Dažādas grāmatas. Meditācijas. Paldies visiem šiem lieliskajiem cilvēkiem, kas man palīdzēja savos meklējumos, bet sirdsmieru atbildēs līdz galam neradu.
Bija sajūta, it kā tumsā un haosā meklētu adatu siena kaudzē. Šķita, ka eju uz riņķi, bet atbilde ir tepat līdzās. Taisnība ir teicienam – kas meklē, tas atrod. Turklāt vēl interesantāk – atbildes dzimst pirms dzimis pats jautājums (Aleksandr, paldies, Tev, par šo domu, ko izteici kādā no mūsu nesteidzīgajām sarunām!).
Kad pirmo reizi to dzirdēju, nespēju līdz galam noticēt – nu kā tas tā var būt, ka atbildes dzimst vēl pirms dzimis pats jautājums.
Vajadzēja piebremzēt dzīves tempu. Vajadzēja palēnināt vēlmi izmisīgi atrast atbildes. Vienkārši dzīvot, būt šeit un tagad, un ļauties.
Man būtu ļoti interesanti uzzināt, kādas atbildes uz Kasesesmu? atnākušas citiem, bet manējā ir pārsteidzoši vienkārša. Es esmu. Es vienkārši esmu, un tas man ir vissvarīgākais. Ļaut sev būt tādai, kāda esmu. Pieņemt sevi visā savā būtībā. Būt patiesai pret sevi un apkārtējiem. Mīlēt sevi pirmām kārtām. Būt vienotai ar savu iekšējo un ārējo pasauli. Uzņemties atbildību par visiem savas dzīves lēmumiem un izvēlēm. Vērst skatu iekšup – tāds dīvains vārds, bet citu piemērotāku nevaru atrast. Katru dienu ieskatīties sevī un caur iekšupvērsto skatu (un saskaņā ar sevi) dzīvot katru savas dienas un nakts mirkli.
Interesanti, ka pēc tam, kad biju trāpījusi desmitniekā uz savu liktenīgā dzīves pagrieziena jautājumu, tikai pēc tam sāku ievērot, cik patiesībā tālu esmu no sevis aizklīdusi. Cik daudz vienkāršāk ir teikt, jā, jo citi tā sagaida. Pabeigt iesākto, jo kārtīgi cilvēki taču vienmēr noved lietu līdz galam. Būt ērtam citiem, jo viņiem (tiem citiem) taču sāpēs, ja notiks citādāk. Savās nedienās un likstās vainot citus (likteni, piemēram), jo kāds taču vienmēr ir vainīgs. Melot sev, jo es jau sev nemaz nemeloju. Darīt darbu, jo par to maksā labu naudu... Šo uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt.
Pēc šiem daudzajiem gadiem, kopš pirmo reizi satiku aci pret aci sevi un savu Kasesesmu?, manā dzīvē daudz kas ir mainījies. Es pat uzdrošinos teikt, ka mainījies ir viss. Nenoliegšu, pārmaiņas bija neērtas un sāpīgas, bet tas ir skaistākais, kas ar mani ir noticis. Transformācija.
Ko varu ieteikt, ja arī tu šobrīd ej roku rokā ar savu Kasesesmu? Drosmīgi vērs skatienu iekšup un esi gatava atbildei! Ticu, ka katram tā ir sava, bet visas atbildes noteikti savā starpā ir arī vienotas. Un atceries – kas meklē, tas atrod! Tev izdosies!
Kintija Bulava, www.atmodinisirdi.lv