Meditācija var kļūt par Tavu ikdienas rituālu, kā rūpēties par savu garīgo veselību, prāta tīrību un iekšējās pasaules līdzsvaru. Esmu pateicīga visām tām sarežģītajām dzīves situācijām, cauri kurām gāju, tuvojoties saviem 30, un kuras man lika meklēt atbildes uz grūti atbildāmajiem jautājumiem par dzīves jēgu, karmu, likteni, sāpēm...

Mans prāts pierima un sirds atbildes guva meditācijā. Tieši Reiki meditācijās pie manas Reikiskolotājas Maijas Kantores. 2011. gadā es pirmo reizi satikos ar Reiki. Tad pakāpeniski uzsāku vadīt Reiki meditācijas - vispirms draugiem un paziņām, tad lielākām grupām. Un tagad pēc mazliet ilgāka pārtraukuma atgriežos un aicinu uz Reiki meditācijām ikvienu, kurš meklē ...

Šim gadam piemīt īpatnējs skrējiena raksturs.Sevišķi to sajutīs tie, kurus pats Visums virza uz to punktu nākotnē, kurā teikt – tagad beidzot esmu īstajā vietā un laikā. 2023. gads ir par atgriešanos pašam pie sevis un patiesajām vērtībām. Par veselību. Par veiksmi, kas nopelnīta un sastrādāta. Un arī par pazemību – kā pretstatu lepnībai.

Par to, ka neviens nav augstāks vai zemāks par citiem. Visi esam vienlīdzīgi, neatkarīgi no tā, cik augstu vai tālu kāpuši, cik garīgās zinības smēlušies, cik augstāko diplomu (vai bankas karšu) kabatā. 2023. gads būs dziļi transformējošs. Ne velti tieši šo gadu pēc Ķīniešu kalendāra pavada melnais ...

Tās dzīves, kas bija pirms šī vīrusa, vairs nav un nebūs. Nevienam.

Tā nav iebiedēšana, bet fakta konstatācija. Jo ātrāk to katrs sevī apzināsimies, jo ātrāk atbrīvosimies no ilūzijām un viltus. Jo ātrāk izpratīsim, ko sevī mainīt, lai dzīvotu tālāk ar atvērtāku un mīlošāku sirdi, lielāku brīvības un vienlaikus arī atbildības sajūtu pret sevi, citiem, planētu Zeme un visu dzīvo, kurā dzīvojam. 

Šajā pārdomu blogā gribu padalīties ar trīs jautājumu blokiem, caur kuriem šīs nedēļas esmu dzīvojusi, lūkojusies un saskatījusi likumsakarības. 

Pirmais – kāda saikne starp 2011.11.11. un 2020.22.02.? Vai notikusi Ūdensvīra laikmeta sazemēšanās ...

Kaut arī katrai meditācijas nodarbībai ir izvirzīta viena galvenā tēma, ikviena meditācija tiek virzīta, lai grupā klātesošie atvērtos savam patiesajam dzīves ceļam (savas Dvēseles ceļam), lai stiprinātos un dziedinātos, kad tas nepieciešams, bet galvenais – lai uzņemtos atbildību par savu dzīvi, savām izvēlēm un dzīves sūtību. Lai Dvēsele kļūtu brīva, vesela, piepildīta un svētlaimīga. 

Katra meditācija ir solis tuvāk dzīvei, kurā dominē beznosacījuma mīlestība, abpusēja cieņa, uzticēšanās un kopradīšana. Vienlaikus meditācijās praktizējam, kā pieņemt apkārtējo pasauli tādu, kāda tā ir, un praktizējam mainīties iekšēji. 

Pārmaiņu meditācijas virsuzdevums

Mūsu laikmets ir īpašs ar to, ka ikviens cilvēks var izvēlēties pārtraukt ...

Ja vēlies, lai partnerattiecībās valdītu beznosacījuma mīlestība un abpusēja cieņa, vispirms šīs īpašības jāiemājo pašā. Kad beznosacījuma mīlestībā peldēsies kā pārpildītā ūdens glāzē, no kuras ūdens plūst pāri aumaļām, vecās dzīves programmas atkritīs pašas no sevis. Tavas partnerattiecības pacelsies jaunos laimes augstumos. Tavā dzīvē ienāks īstais cilvēks, ar kuru vēlēsies veidot ģimeni. Tavā pašrealizācijas sfērā atvērsies jaunas iespējas un sasniegsi nebijušus panākumu augstumus. Citiem vārdiem sakot, viss sakārtosies… Tikai ne pats no sevis. Pirmais solis tavai Dvēselei jāsper pašai – jāsadziedē visas rētas un plaisas, kuru dēļ pagaidām beznosacījuma mīlestība nespēj piepildīt tevi pašu. 

Kas veido vislielākās sūces tavas Dvēseles ...

Pirmkārt, katras pārmaiņas – lielākas vai mazākas – tās ved solīti tuvāk apsolītajai laimes sajūtai, kura gan tā arī nekad nepienāk. Toties, ejot šo pārmaiņu ceļu, vienu rītu atnāk atklāsme, ka laime ir tepat tevī. 

Otrkārt, alkas pēc pārmaiņām neļauj pārāk ilgi iestigt problēmu purvā. Pārmaiņu enerģija ir kā uguns, kas izkustina no vietas. Pat šķietama bezdibeņa malā. 

Un, visbeidzot – pārmaiņas atbrīvo prātu no paša vai citu uzliktiem stereotipiem, aizspriedumiem, bailēm… Tās nepakļaujas prāta kontrolei. Tās atgādina cilvēka ķermenī mītošajai Dvēselei, kā tas bija, kad tā dzīvoja, vadoties pēc sajūtām. 

Uzticoties sirds enerģijai, jo tieši sirdī mīt daudziem tik ...

Ir augusts. Ražas novākšanas laiks. Kāds bijis gads, tāda raža. Mežos ienākas brūklenes. Zied virši. Latvijas laukos siens savīts rituļos un skaisti izdaiļo ainavu. Pīlādži pilni sarkanām ogām. Sabiedrībā uzvirmo pa kādam radītam politiskam jampadracim. Arī skatoties uz cilvēku dzīvēm individuāli – mikro līmenī – redzams: tā, kā bija, vairs nebūs.

Patiesība izgaismo turpmāko ceļu. Sirds gaisma dod impulsu un enerģiju uzsākt jauno. To, ko pati daba – Debesis – dod rokās. Atliek tik ņemt, pateicībā noliekt galvu un darīt. Bez viltus un intrigām. Bez pārmetumiem, ka par maz. Bez žēlošanās, ka citiem ātrāk, vairāk, labāk… Dabā ir ražas ievākšanas laiks. Tāpat arī katra ...

Ar atvērtu prātu, uztvērīgām visām maņām, dziļu ieelpu un izelpu. Drosmīgi, pārliecinoši un ar savu personīgo stāju! 

Pastāv viedoklis, ka Saules un Mēness aptumsuma koridorā un vispār kopumā aptumsumu laikā nevajag uzsākt neko jaunu, nevajag iegādāties neko jaunu, nevajag pieņemt dzīves lielos lēmumus, nevajag veikt būtiskas pārgrozības, un vispār vēl daudz ko nevajag… Jo tad nevajadzēs nožēlot to, kas varēja nenotikt. Ja ik gadu esi gatavs uz trīs mēnešiem iepauzēt savas dzīves ritējumu pretī sirdsmieram un laimes starojumam, tālāk vari nelasīt. 

Es piedāvāju izprast Saules un Mēness aptumsumu īpašo laiku un iemācīties ar to sadraudzēties – tā, lai tas ...

Nekad nešaubies par sevi! NEKAD! Nekad neapšaubi savas izvēles, savus lēmumus un sajūtas! Šaubas ļoti bieži nāk komplektā ar vainas apziņu, bailēm un ticības trūkumu. Tie diemžēl ir lielākie enkuri, kas kavē izrauties no situācijas, kurā šaubas ir klātesošas. Jo vairāk šaubu, iekšējā kritiķa balss un neapmierinātības, jo lielākā enerģiju purvā mīņājies un nespēj savā dzīvē ieviest pārmaiņas. 

Kur rodas šaubas? Kādēļ prātā skaļi sāk runāt kritizētājs paša veidolā? Kur aug kājas vainas apziņai? 

Tavā šodienā ir situācija, ar kuru neesi mierā, kas sāpina un iespējams uzdzen pat šausmu drebuļus. Tā vietā, lai meklētu risinājumus, prāts vēlas visu ...

Nokusīs sniegs, tad jau paliks vieglāk… Sāks biežāk spīdēt saule un dienas kļūs arvien garākas… Sākšu vairāk pelnīt un tad… Satikšu savu īsto un vienīgo, tad jau nu gan… Kur nu vēl iemesli, kas saistīti ar krišanos svarā, aktīvāku dzīvesveidu vai visu problēmu cēloni – tiem citiem, kuri kādā dzīves sfērā neļauj man dzīvot, ierobežo un apgriež spārnus. Vai vēl trakāk – pašam sevi norakstīt, uzskatot, ka man jau nav lemts, jo esmu dzimusi/ dzimis tādiem vecākiem, tādā valstī, tādā neveiksmīgā datumā vai horoskopa zīmē… 

Cik paradoksāli, bet prāts atrod miljoniem iemeslu, kādēļ kaut ko varētu nedarīt, jo tā ir vieglāk ...

Šis 2017. dzīves gads ir visnotaļ savāds – atšķirīgs un ļoti, ļoti īpatnējs. Bija izteikti tumša ziema, ne sevišķi izteiksmīgs pavasaris, vēsa un lietaina vasara… Rudens izskatās atnācis bez vienmēr tik ierastās atvasaras… Bet šai citādībai ir sava burvība. Tā daudzu cilvēku dzīvēs atvērusi mācībstundu, kuras nosaukums ir „pieņemšana”. Pieņemt un negausties ne par ko. Pieņemt un justies brīvam. Pieņemt un atsperties, lai dotos tālāk. Ar viegluma un lidojuma sajūtu.

Šogad ne tikai gadalaiki ir citādāki. Arī notikumi katra cilvēka dzīvēs norisinās atšķirīgi. Nāk gaismā lietas, kuras citkārt paliktu nezināmas. Meli un viltus 2017. gada enerģijās izgaismojas. Vēl skaidrāk iezīmējas nāves ...

“Ir vēl viena lieta, kas tev jāzina, pirms sāc nākamo Zemes cilvēka dzīvi. Pēc dzimšanas tu aizmirsīsi visu, ko esi piedzīvojusi šeit Debesīs. Tu aizmirsīsi arī to, ka patiesībā esi Gaismas būtne un pati sevī nes mīlestības gaismu, kurā ir visas atbildes uz visiem taviem Zemes dzīves jautājumiem. Atbildes vienmēr būs tevī, bet savos meklējumos, bieži maldīsies un atbildes meklēsi citos. Šī laika cilvēki ir izvēlējušies piedzīvot atbrīvojošo transformācijas procesu vienas dzīves laikā. Tā ir daļa no Visuma plāna. Vai tam visam patiešām esi gatava?” Pirmatnējais Gars pirms daudziem gadiem uzrunāja Dvēseli.

Dvēsele bija tik ļoti sailgojusies atkal nokļūt uz ...

Ja dabā tā būtu jānotiek, debesis gan runātu, gan dziedātu cilvēku valodā, bet nolikts ir citādāk... Mēs katrs ejam savu ceļu saskaņā ar Dvēseles izveidoto plānu un Augstākā svētību, lai mācītos un nākamajā dzīvē piedzimtu jau mazliet dzīves gudrāki un mīlošāki.

Droši vien arī tu būsi pamanījis, šogad daudz kas notiek citādāk nekā ierasts. Līdz ar stundas pagriešanu atpakaļ dienas palika sevišķi tumšas, lietainas un drēgnas. Bet šī tumsa nebija ilga, jo jau pavisam drīz Latviju pāršalca vēsts par sniegu. Nevis šādu tādu, bet vēl pirms dažām dienām (7. novembrī) Rīgā bija biezākā sniega kārta visā Eiropā.

Klusums. Arī tas ...

Esmu laimīga, jo esmu iemācījusies sevi lutināt ar spontāniem un plānotiem ceļojumiem. Esmu laimīga, jo katrs ceļojums manā dzīvē ir kā atpūtas oāze, no kuras atskatīties uz savu ikdienu un ieraudzīt lietas, kuras patīk vai tieši otrādi – nepatīk un vajag izmainīt. Esmu laimīga, jo pēc katra ceļojuma, kurā esmu devusies, varu teikt – dzīve pirms un pēc. Katrs ceļojums man vienmēr kaut ko pastāsta un atklāj – pašai par sevi un visu dzīvi kopumā…

Šoreiz padalos ar savām sarunām un monologiem Gruzijā.

1. Uzticēties Augstākam virzītājspēkam un visai eņģeļu komandai

Esmu pateicīga ikvienam, kurš manā ceļojuma gatavošanās brīdī, dalījās ar savu padomu ...

Tā pa īstam. Bez šaubīšanās. Bez apstiprinājuma no malas meklēšanas. Bez astrologiem. Taro kārtīm. Gaišreģiem vai citu pasauļu redzētājiem. Bez citu pazemināšanas, lai celtu savu varēšanu (pašvērtību)... Bet noticēt sev. Paļauties uz sevi un būt absolūtā līdzsvarā ar savu dzīvi, neatkarīgi no tā, kādā dzīves posmā pašlaik atrodamies.

Kādēļ ir tik svarīgi sev noticēt pa īstam un līdz galam? Šis bija jautājums, kuru intensīvi apcerēju pēdējos divus mēnešus. Bet pirmo reizi tā pavisam atklāti sev to uzdevu dzīves periodā, kad apjautu, ka līdzšinējos dzīves pamatus esmu uzbūvējusi uz maldu balstiem. Tieši tādēļ mana ideālā pasaule, kādu to redzēju caur rozā ...

Šodien Bolderājas pludmalē saskrējos ar čūsku. Kad to pamanīju, tā locījās manā priekšā mazāk kā metra attālumā. Vienā pusē jūra, otrā – smiltis, bet pa vidu es.. un čūska. Tikko biju izgājusi no meža, tur čūsku nemanīju, bet tur, kur vismazāk to gaidīju, čūska pati teju nāk man pretī.

Aizdomājos, cik interesanti ir ar tām bailēm. No kā visvairāk baidies, tas vienmēr notiek. Tieši visnegaidītākajos brīžos. Kamēr vien baiļu enerģija ritēs, tikmēr dvēsele kā tāds putniņš tiek iespundēts būrītī. Cilvēks to kādos īpašos brīžos palaiž vaļā, izvēdināt spārnus, bet pēc tam pats iespundē atpakaļ. Ne jau aiz ļauna prāta... Tādēļ, ka ...

Vasaras saulgrieži, ievērojot dabas cikliskumu, ir dabas pilnbrieda laiks. Gaisma sasniedz savu maksimumu. Šajās īpašajās dienās tā izgaismo ne tikai naktis, bet arī sarežģītās situācijas cilvēku dzīvēs – visu to,  ko šogad saskaņā ar Augstākā plānu, varam atrisināt uz visiem laikiem.

Droši vien vēl atceries jūnija brāzmainās dienas – te karstums, te liels aukstums, te vējš vētras izmērā, te lietus gāzes – tik spēcīgas, ka vienā dienā nolīst vairāku mēnešu lietus norma. Interesanti, ka visspēcīgākais lietus bija tieši vasaras saulgriežu pik dienā – 21. jūnijā. Tiesa, maģiskais saulgriežu brīdis bija nakts dziļumā (plkst. 1:34), bet lietus aumaļām (vismaz Rīgā) lija no debess ...

Vasaras saulgrieži ir tas brīdis dabā, kad pumpuru plaukšanas uznāciens uz Visuma skatuves sasniedz savu maksimumu un viss zied pilnbriedā, lai jau pēc pavisam īsa laika dāvātu pirmos šī gada augļus. Jutīgākie un uztvērīgākie cilvēki droši vien piekritīs – šogad dabas atmošanās enerģijas virmo īpaši spēcīgi un intensīvi. Tā, it kā no dziļā ziemas miega vēlētos piecelt ne tikai šoziem guļošos, bet arī tās senās daļiņas sevī, kas kopā ar kādu sāpīgu dzīves pārdzīvojumu iesnaudās pirms vairākiem desmitiem un varbūt pat simtiem gadu.

Ar miegu un snauduļošanu šeit simboliski domāju tās mūsu katra enerģijas šķautnes, kas kavē dvēselei līdz galam dzīvot ...

Ja pavērojam mazus bērnus, tad viņiem rīkoties pēkšņi un neparedzami, šķiet, nesagādā ne mazākās grūtības. Var tikai apbrīnot viņu radošumu un nerimstošo enerģiju. Kādēļ spontanitāte izbeidzas? Kur tā izbeidzas? Un kādēļ ir tik svarīgi savai dvēselei atraisīt spārnus tieši spontanitātē?

To nav nemaz tik viegli uzrakstīt (jo rakstot, nākas sev to arī tā pa īstam un no sirds atzīt, pieņemt un nenosodīt), bet tādu īsteni spontānu rīcību sev biju liegusi vairākus gadus. Neskaitāmus gadus. Nemaz neatceros, kad un kā tas viss sākās, bet kādu dienu konstatēju, ka viegli nebēdnīgo noskaņu pārņēmušas ikdienas raizes un pienākumi. Interesanti, ka rakstu šos vārdus ...

Parasti šis jautājums dzīvē uzrodas pēkšņi – ne saukts, ne aicināts. Vienā rīta viņš ir klāt, prātā ienesot karuseļus, sirdī nemieru, naktīs bezmiegu un sliktus sapņus. Vēl šis jautājums parasti nāk komplektā ar bezjēdzīguma sajūtu, depresīvām domām, neveiksminieka sindromu, lielākām un mazākām problēmām vai pat vēl trakāk – pārliecību, ka dzīve ir neizdevusies. Kā nu kuram.

Tieši ar to brīdi, kad manā dzīvē aktuāls kļuva šis jautājums, sākās mans garīgo meklējumu ceļš. Tas bija pirms vairākiem gadiem (cik, neatceros). Atceros tikai to, ka vienu rītu pamodos, un tas bija klāt – jautājums: KAS ES ESMU?

Ar atbildēm, ka esmu sieviete, māsa, meita, mīļākā ...